Neprāts: darīt vienu un to pašu atkal un atkal un gaidīt atšķirīgos rezultātus.¹ Autors nezināms

Tiesas pamatuzdevums ir spriest tiesu, proti, rast tiesiski svarīga faktiskā gadījuma tiesisku un taisnīgu risinājumu. Tas pilnā mērā attiecas uz pirmo un otro tiesas instanci, kas skata lietu pēc būtības, kā arī ar niansēm – uz kasācijas instanci. Lai risinājums būtu ne vien tiesisks, bet arī taisnīgs, tam obligāti jāaptver lietas specifiskie tiesiski nozīmīgie apstākļi. Autoraprāt, viss tas, kas palīdz izpildīt šo uzdevumu, ir atbalstāms, turpretim traucēkļi atzīstami par neatbilstošiem tiesiskumam, taisnīgumam, demokrātijai un varas dalīšanas principam. Paliek tikai jautājums, vai precedentu tiesības² palīdz?

Tiesu varas neatkarība ir nostiprināta Satversmes 1., 83. un 92. pantā, kā arī likuma "Par tiesu varu" 1. panta pirmajā un otrajā daļā. Trīspadsmit gadi ir apritējuši kopš Satversmes tiesas vitālā sprieduma lietā "Par likuma "Par tiesu varu" 49. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 1. un 83. pantam"³ pieņemšanas, ar kuru Augstākās tiesas plēnuma lēmumu par likumu piemērošanu juridiski saistošais spēks tika atzīts par Satversmei neatbilstošu.⁴ Minēto spriedumu pareizi būtu uzskatīt par stūrakmeni tobrīd vēl jaunajā demokrātiskajā tiesību sistēmā, šķiroties no padomju tiesībpolitiskās sistēmas paliekām. Un šajā gadījumā nav nozīmes tam, ka minētā Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas dienā likuma "Par tiesu varu" 49. panta otrā daļa jau tika izteikta jaunajā redakcijā, saskaņā ar kuru likumdevējs liedzis Augstākās tiesas plēnumam (un vēl jo vairāk – citiem Augstākās tiesas tiesnešu sēžu formātiem) izdot juridiski saistošus likuma piemērošanas izskaidrojumus.