Ievads

Valsts prezidents Raimonds Vējonis 2015. gada 23. septembrī paziņoja¹ par Tiesiskās vides pilnveides komisijas (turpmāk – Komisija) apstiprināšanu. Komisija tika izveidota, lai sniegtu atbalstu Valsts prezidentam Latvijas Republikas Satversmē² (turpmāk – Satversme) noteikto funkciju īstenošanā un sekmētu demokrātisko tradīciju nostiprināšanu Latvijas Republikā. Valsts prezidents par Komisijas priekšsēdētāju apstiprināja Dr.iur. Aivaru Endziņu, bet par Komisijas locekļiem – Dr.sc.pol. Ivaru Ijabu, Dr.sc.pol. Valtu Kalniņu, Dr.iur. Anitu Rodiņu un Dr.oec. Ingu Vilku.

Komisija, apsverot iespējamos savas darbības virzienus un izpētes jomas, nolēma visupirms izvērtēt tiesu sistēmai svarīgas institūcijas – Tieslietu padomes³ – darbību un šīs institūcijas nozīmi tiesu sistēmas politikas un stratēģijas izstrādē, kā arī darba organizācijas pilnveidošanā. Tieslietu padomes kapacitātes stiprināšanas un funkciju paplašināšanas rezultātā varētu palielināties šīs institūcijas loma tiesu varas institucionālajās un funkcionālajās reformās. Jautājuma aktualitāti pamato arī fakts, ka Ministru kabinets 2015. gada 28. oktobrī iesniedzis Saeimā izskatīšanai likumprojektu "Grozījumi likumā "Par tiesu varu"", kas citastarp paredz Tieslietu padomes funkciju paplašināšanu.⁴

Komisijas izstrādātā dokumenta "Ziņojums par Tieslietu padomes darba pilnveidošanu" (turpmāk – Ziņojums) mērķis ir sniegt priekšlikumus par Tieslietu padomes funkcijām, sastāvu un iespējām pilnveidot tās darbību un palielināt tās efektivitāti.

Darbs pie šī jautājuma tika veikts laika posmā no 2015. gada oktobra līdz 2016. gada maijam. Ziņojuma izstrādes gaitā Komisija vērtēja spēkā esošo tiesisko regulējumu, ārvalstu pieredzi, Eiropas Komisijas par demokrātiju caur likuma spēku (Venēcijas komisija),⁵ Eiropas Tieslietu padomju asociācijas⁶ dokumentus un citus materiālus. Tāpat Komisija tikās ar Tieslietu padomes amatpersonām un uzklausīja to viedokļus,⁷ kā arī apzināja to amatpersonu viedokli, kuras līdzdarbojušās Tieslietu padomes izveidē vai arī zinātniski pētījušas Tieslietu padomes darbības jautājumus.⁸ Komisijas locekļi piedalījās Tiesnešu konferencē 2015. gada 13. novembrī un Tieslietu padomes 2015. gada 21. decembra sēdē.

Ziņojumā ir četras nodaļas, katrā no tām gan īsi raksturota situācija, gan izgaismotas problēmas, gan arī piedāvāti iespējamie to risinājumi, bet Ziņojuma noslēgumā izvirzīti vairāk vai mazāk konkrēti priekšlikumi par piedāvāto risinājumu ieviešanai nepieciešamiem tiesību aktu grozījumiem.

I. Tieslietu padomes vieta un nozīme demokrātiskā tiesiskā valstī

Latvijā kā neatkarīgā, demokrātiskā un tiesiskā valstī, ievērojot valsts varas dalīšanas principu, pastāv un darbojas likumdošanas vara, izpildvara un tiesu vara, ko realizē neatkarīgas un autonomas institūcijas. Varas dalīšanas princips garantē to līdzsvaru un savstarpēju kontroli un veicina varas mērenību.⁹ Ir atzīts, ka demokrātiskā tiesiskā valstī trīs varas atzari papildina cits citu, neviens no tiem nav augstāks par pārējiem un nedominē.¹⁰ Tomēr valsts varas dalīšanas principam īpaši jānodrošina tiesu varas neatkarība.¹¹

Tiesas spriešana ir valsts darbība, kuras rezultātā neatkarīgā un objektīvā institūcijā notiekošā procesā tiek izšķirts pušu jeb tiesību subjektu strīds par tiesībām. Tiesu varas uzdevums ir gādāt par to, lai, spriežot tiesu, tiktu nodrošināta valsts konstitūcijas, likumu un citu tiesību aktu īstenošana, tiesiskuma principa ievērošana, kā arī tiktu aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības.¹² Visas tiesu sistēmas "atslēgas amats" ir tiesnesis, cilvēka tiesību aizstāvības garants.¹³ Lai tiesu vara varētu īstenot savas konstitucionālās funkcijas, demokrātiskā tiesiskā valstī ir nodrošināma tiesu un tiesnešu neatkarība. Bez neatkarīgas tiesas un neatkarīgiem tiesnešiem nav iespējama cilvēka pamattiesību un tiesiskuma īstenošana.

Tiesas un tiesnešu neatkarība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai, kā arī obligāts priekšnosacījums tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošanai.¹⁴ Neatkarības princips visupirms nozīmē tiesas neatkarības garantijas tiesas spriešanas laikā. Tāpat šis princips nozīmē arī nepieciešamību nodrošināt tiesas un tiesnešu institucionālo neatkarību. Tikai tad, ja tiek nodrošināta tiesu varas autonomija un neatkarība, tiesu vara var sasniegt tās mērķi. Viens no tiesu varas neatkarības garantiem ir organizatoriskā tiesu neatkarība un pašpārvalde.¹⁵ Tomēr jāatzīmē, ka neatkarība ir nesaraujami saistīta ar atbildību.

Tiesu varas konstitucionālo leģitimitāti apliecina sabiedrības uzticēšanās tiesu varai un cieņa pret to.¹⁶ Latvijā sabiedrība tiesu varai uzticas vairāk nekā abiem pārējiem publiskās varas atzariem, tomēr kopumā uzticība tiesu varai vērtējama kā zema, Latvijā tā ir zemāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. Par to liecina dažādu aptauju un pētījumu rezultāti.

Tā, piemēram, 2015. gadā tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS veiktās Latvijas iedzīvotāju aptaujas rezultāti liecina, ka 43% aptaujas dalībnieku neuzticas tiesu varai, un pēc šo rezultātu salīdzināšanas ar iepriekšējo gadu datiem var secināt, ka pēdējo trīs gadu laikā uzticība tiesu sistēmai ir konsekventi mazinājusies, turklāt tieši attiecībā uz tiesu sistēmu uzticības kritums bijis visstraujākais.¹⁷ Eirobarometra regulārajā apsekojumā uz jautājumu "[V]ai Jūs drīzāk uzticaties vai drīzāk neuzticaties tiesai / Latvijas tieslietu sistēmai?" 2015. gada pavasarī 41% respondentu sniedza atbildi "drīzāk jā", 45% – "drīzāk nē", bet 14% – "grūti pateikt".¹⁸ Šajā periodā gan salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu sabiedrības viedoklis par tiesām ir uzlabojies,¹⁹ bet vēl joprojām neliecina par to, ka situācija būtu apmierinoša.

Pētījumā par tiesu uzticamību un korupcijas uztveri tiesu darbībā citastarp secināts, ka primārās asociācijas ar tiesu sistēmu tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuriem ir nesena tiesu izmantošanas pieredze, ir drīzāk negatīvas nekā pozitīvas. Respondenti uzskata, ka tiesnešu lēmumi, visticamāk, ir ietekmējami – spriedums lietā var būt atkarīgs gan no tiesneša personiskās pieredzes, gan citiem tiesu sistēmas "spēlētājiem".²⁰ Arī salīdzinoši lielais Eiropas Cilvēktiesību tiesā no Latvijas saņemto sūdzību skaits liecina par to, ka iedzīvotāji ne sevišķi uzticas nacionālajai tieslietu sistēmai.²¹

Populārā globālās konkurētspējas indeksa pirmā pīlāra – Institūcijas – komponentēs iekļauts arī tiesu sistēmas vērtējums. Kopumā 140 valstu vidū 2015./2016. gadā Latvija pēc šā indeksa ierindojusies 42. vietā, bet tieši ar tiesu sistēmu saistītie rādītāji ir tie, kas Latvijas pozīciju "velk uz leju". Pēc rādītāja "Tiesu neatkarība" Latvija ir 55. vietā (2014./2015. gadā – 58. vietā, 2013./2014. gadā – 63. vietā); pēc rādītāja "Tieslietu sistēmas efektivitāte strīdu risināšanā" – 112. (2014./2015. gadā – 116., 2013./2014. gadā – 117.) vietā un pēc rādītāja "Tieslietu sistēmas efektivitāte izaicinošu / komplicētu jautājumu risināšanā" – 81. (iepriekšējos gados attiecīgi 95. un 97.) vietā.²² Pozitīva tendence ir manāma, vērtējums uzlabojas, tomēr tas joprojām ir dramatiski zems. To pašu apliecina arī citi pētījumi. 2016. gada aprīlī Ārvalstu investoru padome Latvijā, prezentējot savu pētījumu, brīdināja, ka uzņēmējiem zūd ticība tiesiskumam šajā valstī, un norādīja uz tiesu sistēmu kā jomu, kura līdz ar izglītību un zinātni, kā arī demogrāfiju raisa vislielākās bažas.²³ Pārskata ziņojumā "Latvijas uzņēmēji par tieslietu sistēmu" tā autors Dr.oec. Arnis Sauka secina, ka vietējie uzņēmēji Latvijas tieslietu sistēmas kvalitāti vērtē viduvēji, skalā no 1 līdz 5 dodot vidēji 2,57 punktus un kopumā negatīvos vērtējumus (1;2) sniedzot biežāk nekā pozitīvos (4;5).²⁴

ES Tieslietu vērtējumā (EU Justice Scoreboard 2015;²⁵ EU Justice Scoreboard 2016²⁶), salīdzinot situāciju Latvijā un visās pārējās ES dalībvalstīs, redzams, ka ir virkne tādu rādītāju, par kuriem Latvija var būt gandarīta un par kuriem Tieslietu ministrija parasti arī informē sabiedrību. Tā, piemēram, jaunākajā ziņojumā apkopotie dati par Latviju uzrāda pozitīvu tendenci attiecībā uz šādiem būtiskiem tiesu efektivitātes rādītājiem: tiesvedības ilgums, neizskatīto lietu uzkrājums, digitālo risinājumu ieviešana tiesu darbā.