1. ES un starptautiskie tiesību akti

Svarīgākie normatīvie akti patvēruma piešķiršanas jomā ir šādi:

1. 1951. gada 28. jūlija Ženēvas konvencija par bēgļu statusu un tās 1967. gada 31. janvāra Protokols par bēgļu statusu (turpmāk – Ženēvas konvencija) – viens no centrālajiem starptautisko tiesību aktiem, kas veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam;⁴

2. Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 78. pants – nosaka ES kompetenci īstenot kopēju patvēruma, papildu aizsardzības un pagaidu aizsardzības politiku;

3. ES Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 18. pants – nosaka pienākumu garantēt patvēruma tiesības, ievērojot noteikumus, kas ietverti Ženēvas konvencijā, kā arī saskaņā ar Līgumu par Eiropas Savienību un LESD;

4. Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk – ECTK), īpaši tās 2., 3., 5. 8. pants – ECTK 2. pants paredz tiesības uz dzīvību, ECTK 3. pants – spīdzināšanas aizliegumu, ECTK 5. pants – tiesības uz brīvību un drošību, savukārt ECTK 8. pants – tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību;

5. būtiskākie ES tiesību sekundārie akti:

a) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija regula (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (turpmāk – Dublinas regula);⁵

b) Padomes 2011. gada 13. decembra direktīva 2011/95/ES par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu un par piešķirtās aizsardzības saturu (turpmāk – Kvalificēšanas direktīva);⁶

c) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (turpmāk – Uzņemšanas direktīva);⁷

d) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīva 2013/32/ES par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (turpmāk – Direktīva par procedūrām).⁸

2. Bēgļa un alternatīvās aizsardzības statusa nozīme

2.1. Bēglis

Atbilstoši Kvalificēšanas direktīvas 2. panta d) apakšpunktam "bēglis" ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir un kas nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kas, atrazdamies ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, to pašu iepriekš minēto iemeslu dēļ nevar vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties.