2008. gada 10. decembrī Eiropas Padomes (turpmāk – EP) Ministru komiteja pieņēma darbības plānu (terms of reference) par ad hoc Komiteju par vardarbības pret sievieti un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (CAHVIO).¹

2011. gada 6.-7. aprīlī EP Ministru komiteja savā 1111. sanāksmē pieņēma Stambulas konvenciju, pirmo reizi EP konvenciju pieņemšanas vēsturē²valstīm nebalsojot, un atvēra to parakstīšanai Ministru komitejas 121. sesijā Stambulā 2011. gada 10.-11. maijā.³

Stambulas konvencija stājās spēkā tikai 2014. gada 1. augustā (t.i., trīs gadus pēc tās atvēršanas parakstīšanai) pēc tam, kad to bija ratificējušas desmit valstis, ieskaitot vismaz astoņas EP dalībvalstis (skat. Stambulas konvencijas 75. p. 3. d.).

Saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. panta otro daļu starptautiskā līguma tekstā ietilpst arī tā preambula. Stambulas konvencijas preambulā tiek norādīts, ka vardarbība pret sievietēm liecina par vēsturiski izveidojušos sieviešu un vīriešu varas nevienlīdzīgu sadalījumu, kura dēļ vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība. Tātad faktiski tiek apgalvots, ka varmāka pret sievieti var būt tikai vīrietis. Preambula uzreiz piedāvā šai "problēmai" arī risinājumu – de jure un de facto īstenot sieviešu un vīriešu līdztiesību; sociālo dzimumu jeb gender vienlīdzību.⁴ Netiek pat pieļauti citi ceļi un veidi, kā samazināt vardarbību pret sievieti.

Nākamais apgalvojums, kas izriet no Stambulas konvencijas preambulas, ir šāds: "Atzīstot to, ka sievietes un meitenes, salīdzinot ar vīriešiem, ir pakļautas lielākam ar dzimumu saistītas vardarbības riskam un ka vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes, un ka arī vīrieši var kļūt par upuriem vardarbībai ģimenē." Nedz Stambulas konvencijas skaidrojošajā ziņojumā, nedz arī tās izstrādes darba grupas sanāksmju dokumentos nav atrodamas norādes uz jelkādiem pētījumiem, kas ļautu secināt par preambulā pausto atziņu patiesumu.

Konvencijas skaidrojošajā ziņojumā norādīts, ka "pret sievietēm vērstas vardarbības izplatības rādītāji Eiropā nav zināmi" un ka "pēc piesardzīgām aplēsēm apmēram 12-15% visu sieviešu pēc 16 gadu vecuma cietušas no vardarbības ģimenē".⁵ Ja jau konvencijas izstrādāšanas un pieņemšanas brīdī pret sievietēm vērstas vardarbības izplatības rādītāji Eiropā nebija zināmi, tad uz kāda pamata preambulā var viennozīmīgi apgalvot iepriekš minētos rādītājus un kā vienīgo iespējamo vardarbības apkarošanas veidu piedāvāt sociālā dzimuma jeb gender vienlīdzības ieviešanu?

Tieši pretēji – ES Pamattiesību aģentūra 2014.