Ārlietu ministrija ir izskatījusi Tieslietu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu "Par 2011. gada 11. maija Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu ietekmi uz Latvijas Republikas normatīvo aktu sistēmu" (turpmāk – ziņojums) un Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projektu un izsaka šādus iebildumus:

1. Saskaņā ar 2016. gada 2. februāra Ministru kabineta sēdes protokollēmuma Nr. 5 30. § 2. punktu Tieslietu ministrijai sadarbībā ar iesaistītajām institūcijām līdz 2016. gada 30. aprīlim tika uzdots veikt juridisko analīzi par 2011. gada 11. maija Eiropas Padomes konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencija) ietekmi uz Latvijas Republikas normatīvo aktu sistēmu. Tieslietu ministrijas informatīvais ziņojums ir sagatavots, izmantojot tikai vienas tiesību zinātnieces Dr. iur. Baibas Rudevskas vērtējumu par Stambulas konvenciju. Turklāt šis viedoklis daļēji bija publiskots vēl pirms iepriekšminētā Ministru kabineta uzdevuma Tieslietu ministrijai. Izskatot juridiskajā analīzē sniegtos argumentus, nav iespējams atrast nevienu, kas objektīvi liecinātu par Stambulas konvencijas neatbilstību Latvijā spēkā esošajiem tiesību aktiem un Satversmei. Ņemot vērā minēto, ziņojums, kas ir sagatavots, balstoties vienīgi uz šīs tiesību zinātnieces pētījumu, nevar tikt uzskatīts par vispusīgu un objektīvu jautājuma juridisko izvērtējumu. Ārlietu ministrija uzskata, ka ziņojumā būtu jāiekļauj arī citu tiesību zinātnieku, kas specializējas diskriminācijas novēršanas, t.sk. dzimumu līdztiesības tiesību jomā, secinājumus par Latvijas pievienošanās Stambulas konvencijai ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu. Saskaņā ar Ārlietu ministrijas rīcībā esošo informāciju Tieslietu ministrijas rīcībā ir arī, piem., asociētas profesores Dr. iur. Kristīnes Dupates atzinums minētajā jautājumā.

2. Saskaņā ar Stambulas konvencijas 78. pantu attiecībā uz šīs konvencijas noteikumiem nevar izdarīt atrunas, izņemot tās 78. panta 3. un 4. punktā minētos gadījumos. Parakstot šo konvenciju, Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētā deklarācijā var paziņot, ka puse saglabā tiesības nepiemērot vai tikai īpašos gadījumos vai apstākļos piemērot noteikumus, kurus paredz: 30. panta 2. punkts (valsts kompensācija vardarbības upuriem); 44. panta 1. punkta e) apakšpunkts, 3. un 4. punkts (jurisdikcijas noteikumi); 55. panta 1. punkts (ex parte un ex officio tiesvedība) saistībā ar 35. pantu (fiziskā vardarbība) attiecībā uz maznozīmīgiem pārkāpumiem; 58. pants saistībā ar 37., 38. un 39. pantu (noilgums); 59. pants (uzturēšanas atļauja piešķiršana upuriem). Ņemot vērā vienpusīgo skatījumu uz Stambulas konvenciju, ziņojumā nav izvērtēts jautājums par atrunām, kuras Latvija varētu apsvērt izteikt Stambulas konvencijas parakstīšanas gadījumā. Ārlietu ministrija lūdz papildināt ziņojumu ar izvērtējumu par atrunu pieteikšanas nepieciešamību.

3. Ārlietu ministrija vērš uzmanību uz ārpolitisko kontekstu: minēto konvenciju ir ratificējusi 21 Eiropas Padomes dalībvalsts, un to ir parakstījušas, bet nav ratificējušas vēl 20 dalībvalstis. No Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalstīm tikai Latvija nav parakstījusi Stambulas konvenciju. Latvijai kļūstot par vienīgo ES dalībvalsti, kura pieņēmusi politisku lēmumu nepievienoties Stambulas konvencijai, tiek likti politiski šķēršļi ES kredibilitātei īstenot tās kompetenci dzimumu līdztiesības veicināšanas jomā gan ES iekšienē, gan starptautiski. Ievērojot Līguma par ES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības pienākumu, Latvijai būtu ar patiesu savstarpējo cieņu jāpalīdz ES tās uzdevumu veikšanā.

4. Konvencijas parakstīšana saskaņā ar starptautiskajām publiskajām tiesībām rada pienākumu valstīm ievērot līgumu tikai gadījumā, kad tas ir tieši noteikts līgumā. Stambulas konvencijā šāda noteikuma nav. Pretstatā tam Stambulas konvencijas 75. panta otrā daļa nosaka, ka šī konvencija ir ratificējama. Tādējādi konvencijas parakstīšanas juridiskās sekas nosaka Vīnes konvencijas par starptautiskajām līgumtiesībām 18. pants, kas paredz vienīgi pienākumu atturēties no rīcības, kas ir vērstas pret līguma objektu un mērķi, kas nevarētu būt pretrunā ar Latvijas tiesību sistēmu.

5. Ir jānorāda, ka pievienošanās vai nepievienošanās Stambulas konvencijai neatbrīvo Latvijas Republiku no Satversmē un starptautiskajos tiesību aktos noteiktā diskriminācijas aizlieguma. Satversmes 91. pants nosaka, ka cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas. Ņemot vērā, ka Satversmes 91. pants neparedz konkrētu diskriminācijas pamatu uzskaitījumu, aizliegto kritēriju katalogs izriet no šī Satversmes panta teleoloģiskās interpretācijas saistībā ar Eiropas Pamattiesību hartu un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECTK). Tādējādi secināms, ka Satversmē jau ir ietverts diskriminācijas aizliegums uz dzimuma pamata – gan bioloģiskajā (sex), gan sociālajā (gender) izpausmē – un citiem pamatiem. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), interpretējot ECTK 14. pantu, lietā "Identoba un citi pret Gruziju" (iesniegums Nr. 73235/12), 2015. gada 12. maija sprieduma 96. rindkopā ir uzsvērusi, ka 14. pantā ietvertais diskriminācijas aizliegums ir attiecināms arī uz tādiem pamatiem kā dzimumorientācija un dzimuma identitāte. Nepareizs ir pētījumā ietvertais secinājums, ka pirmo reizi atsauce uz sociālo dzimumu ietverta tieši Stambulas konvencijā. Kā savā Vispārējā ziņojumā Nr. 28 ir norādījusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komiteja, Apvienoto Nāciju Organizācijas 1979. gada Sieviešu diskriminācijas izskaušanas konvencijas 2. pantā ietvertais pamatpienākums vērsties pret diskrimināciju attiecībā uz sievietēm visās tās formās ietver arī pienākumu vērsties pret diskrimināciju, kas balstīta uz dzimumu un sociālo dzimumu. Turklāt saskaņā ar Stambulas konvencijas sniegto definīciju "ar terminu "dzimums" tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem", kas nostiprina interpretāciju un piemērošanu atbilstoši Satversmei.

6. Ārlietu ministrija uzskata par nepieciešamu vērst uzmanību, ka vardarbība pret sievietēm atbilstoši ECT judikatūrai ir cilvēktiesību pārkāpums. Proti, no ECTK 2. panta (tiesības uz dzīvību, pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu), 3. panta (spīdzināšanas un necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās aizliegums, pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu), 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) un 14. panta (diskriminācijas aizliegums) izriet vairāki pozitīvie pienākumi, kas valstij ir jāīsteno, vēršoties pret vardarbību pret sievietēm. Proti, valsts iestādēm ir jānodrošina cietušo personu vai personas, kuras vēršas ar lūgumu pēc aizsardzības, drošība, valstij ir pienākums nodrošināt cietušo fizisko un psiholoģisko integritāti, kā arī jānodrošina pienācīga, efektīva un neatkarīga izmeklēšana, reaģējot uz cietušo personu sūdzībām. Uz šādu valsts pienākumu ir norādījušas arī Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību konvencijas uzraugošās institūcijas. Tā 2014. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komiteja savos Noslēguma secinājumos par trešo nacionālo ziņojumu par Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijā (CCPR/C/LVA/CO/3) ir norādījusi, ka Latvijai ir jānodrošina, ka vardarbība pret sievietēm, tai skaitā vardarbība ģimenē, tiek vispusīgi izmeklēta, vainīgās personas tiek noskaidrotas, sauktas pie atbildības un atbilstoši sodītas. Pie līdzīgiem secinājumiem ir nonākusi arī Spīdzināšanas izskaušanas komiteja savos Noslēguma secinājumos par nacionālo ziņojumu par Konvencijas pret spīdzināšanu un citiem nežēlīgas, necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas veidiem izpildi Latvijā (CAT/C/LVA/CO/3-5). Visbeidzot, Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību padome, izskatot Vispārējo periodisko pārskatu par cilvēktiesību situāciju Latvijā šā gada janvārī, cita starpā rekomendēja piešķirt prioritāti, parakstīt un ratificēt Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu un turpināt centienus apkarot vardarbību ģimenē, tajā skaitā ar darbībām, kuru mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par šo jautājumu.

7. Visbeidzot, uzskatām par nepieciešamu atzīmēt, ka pievienošanās Stambulas konvencijai neatcels vienlīdzību likuma priekšā, leģitimizējot vīriešu diskrimināciju uz bioloģiskā dzimuma pamata. Kā norādījusi ECT lietā "Opuz pret Turciju" (iesniegums Nr. 33401/02), 2009. gada 9. jūnija sprieduma 132. rindkopā, vardarbības aspekti, tai skaitā vardarbība ģimenē, ir problēma, kas ir kopīga visām valstīm, un tā ne vienmēr ir acīmredzama, jo noris noslēgtā un personiskā vidē; turklāt tā ietekmē ne tikai sievietes. Arī vīrieši var kļūt par vardarbības ģimenē upuriem, tāpat kā bērni, kuri bieži tieši vai netieši cieš no šī fenomena.

* Atzinums iesniegts uz Latvijas Republikas Ministru kabineta 2016 .gada 10. maija sēdi, skat. protokola Nr. 22 28. §.

Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs
2016. gada 3. maijā