Par starptautisko līgumu interpretāciju

Uz jautājumu "Vai esi pārtraukusi dzert konjaku no rītiem?", ko Karlsons uzdeva Bokas jaunkundzei, ir grūti atbildēt tāpēc, ka šī jautājuma pamatā ir nepatiesa premisa. Proti, lai precīzi atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatspēko nepatiesā premisa.

Līdzīgi ir ar zvērinātas advokātes Ingas Kačevskas biroja veikto juridisko analīzi (turpmāk – I. Kačevskas biroja analīze) par Stambulas konvencijas iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu.¹ Proti, no I. Kačevskas biroja analīzes šķietami izriet, ka Stambulas konvencijas angļu valodas redakcijā lietotais vārds gender būtu jāiztulko, ņemot vērā dažādu Romas katoļu baznīcai pietuvinātu autoru domas par šo tēmu,² nevis saskaņā ar Latvijas ratificētās Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām (turpmāk – Vīnes konvencija)³ 31. un 32. pantu.

Vīnes konvencijas 31. pantā ir skaidri noteikti starptautisko līgumu iztulkošanas principi. Īpašu uzmanību pelnījusi 31. panta pirmā daļa: "Līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim." Stambulas konvencijas mērķi ir atrodami šīs konvencijas 1. pantā ("Konvencijas mērķi"). No šī panta neizriet, ka Stambulas konvencijai būtu tādi tieši minēti mērķi, kas ļautu domāt, ka šajā konvencijā lietotais termins gender nozīmētu, piemēram, ka "cilvēka ķermeņa integritāte tiek sadalīta divās atsevišķās daļās".⁴

No Vīnes konvencijas 31. panta otrās daļas tieši izriet, ka, iztulkojot līgumā lietotos terminus, jāņem vērā paša līguma teksts, ieskaitot preambulu un pielikumus. I. Kačevskas biroja analīzē pamatoti norādīts, ka Stambulas konvencijas 4. panta trešajā daļā kā konvencijas īstenošanas gaitā aizliegtās diskriminācijas pamati atrodami ne tikai jēdziens gender, bet arī jēdziens sex, kas šķietami varētu liecināt, ka šie divi jēdzieni konvencijas kontekstā iztulkojami atšķirīgi. Līdz ar to varētu būt, ka Stambulas konvencijas autori un dalībnieki jēdzienu gender saprot vēl kā citādi, nevis tikai kā Stambulas konvencijas 3. panta c) punktā tieši minētās "sociālās lomas, uzvedīb[u], nodarbošan[o]s un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem". Tomēr jāņem vērā, ka saskaņā ar Vīnes konvencijas 31. panta ceturto daļu starptautiska līguma noteikumam "īpaša nozīme" var tikt piešķirta tikai tad, ja ir noskaidrots, ka līguma dalībniekiem ir bijis nodoms piešķirt īpašu nozīmi kādam noteikumam. Lai noskaidrotu, vai līguma dalībniekiem šāds nodoms ir bijis, Vīnes konvencijas 32. pants pieļauj izmantot papildu iztulkošanas līdzekļus, tai skaitā arī līguma sagatavošanas materiālus. Vīnes konvencija līgumu iztulkošanai neļauj izmantot ar līguma sagatavošanu nesaistītu personu subjektīvos viedokļus vai kādus citus papildu materiālus.

Kā izriet no Stambulas konvencijas skaidrojošā ziņojuma,⁵ ko varētu uzskatīt par līguma sagatavošanas materiālu Vīnes konvencijas 32. panta izpratnē, jēdziens gender Stambulas konvencijas dalībnieku izpratnē nav uzskatāms par tādu, kas aizvieto jēdzienus "vīrietis" un "sieviete". Līdz ar to, ja Stambulas konvenciju interpretē atbilstoši Vīnes konvencijas noteikumiem, proti, godprātīgi un atbilstoši tās objektam un mērķim, nav pamata piekrist I. Kačevskas biroja analīzē izdarītajam secinājumam, ka, piemēram, "geju, kurš bioloģiski ir vīrietis, bet sociāli jūtas kā sieviete, Stambulas konvencija aizsargās kā sievieti".⁶

Par atkāpēm no starptautiskiem līgumiem

2016. gada 10. maijā Latvijas Republikas Ministru kabinets izlēma pievienoties Stambulas konvencijai. Ar attiecīgo Ministru kabineta lēmumu Labklājības ministrijai tika uzdots "pievienot [Stambulas] konvencijai [..] deklarāciju, nosakot, ka Latvijas Republika piemēros Konvenciju atbilstoši Latvijas Republikas Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem". Kā atzīmēts I. Kačevskas biroja analīzē, līdzīgas deklarācijas ir iesniegušas arī Lietuva un Polija. Turpat atrodama arī informācija par Austrijas un Zviedrijas iebildumiem pret Polijas iesniegto deklarāciju.⁷

Ja iecerētā Latvijas deklarācija uzskatāma par tādu, kas maina Latvijas saistību apjomu, kas tai izrietētu no Stambulas konvencijas, tad šādas deklarācijas iesniegšanu nepieļauj Stambulas konvencijas 78. pants, kas dalībvalstīm ļauj atkāpties tikai no izsmeļoši uzskaitītiem konvencijas pantiem, kamēr Latvijas deklarācija aptvertu visu Stambulas konvenciju kopumā.

Savukārt, ja šādas deklarācijas vai atrunas iesniegšanu nepieļauj Stambulas konvencija, tad Ministru kabineta iecerētajai atsaucei uz "Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem" nebūtu nekādu juridisku seku uz Latvijas starptautisko pienākumu apjomu, jo Vīnes konvencijas 27. pantā tieši norādīts, ka valstis nevar atsaukties uz nacionālo tiesību normu prasībām, lai attaisnotu līguma neizpildi.

Kā atzīmējis Egils Levits, jebkādas atrunas no starptautiskiem līgumiem jāformulē precīzi,⁸ tomēr Ministru kabineta iecerētā atsauce uz "Satversmē noteiktajiem principiem un noteikumiem" būtu uzskatāma ne tikai par nekonkrētu un citām Stambulas konvencijas dalībvalstīm neizprotamu Latvijas saistību ierobežojumu, bet arī par saskaņā ar Vīnes konvenciju nepieļaujamu atsauci uz nacionālo tiesību normu prasībām. Līdz ar to, pretstatā E. Levita teiktajam, to nevarētu uzskatīt par piemērotu kompromisa risinājumu.⁹

* Rakstā pausts autora personiskais viedoklis, kas nesaista institūcijas, kurās autors darbojas vai ir darbojies.