1. Vispārējais princips – informācija ir vispārpieejama

Tiesības uz informācijas brīvību, arī tiesības saņemt informāciju ir cilvēktiesību un pamatbrīvību neatņemama sastāvdaļa.¹ Tiesības brīvi saņemt informāciju ietilpst tiesībās uz vārda brīvību, kas ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 100. pantā,² kā arī noteiktas virknē starptautisku dokumentu, kas ir saistoši Latvijas Republikai.³

Arī no Informācijas atklātības likuma⁴ (turpmāk – IAL) 2. panta trešajā daļā noteiktā likuma mērķa izriet vispārējais princips – personas tiesības iegūt informāciju ir neierobežotas, ciktāl likumdevējs nav šīs tiesības ierobežojis. Savukārt nepamatota informācijas nesniegšana uzskatāma par cilvēktiesību pārkāpumu.⁵

IAL attiecas uz divu veidu informāciju – vispārpieejamu informāciju un ierobežotas pieejamības informāciju.⁶ Attiecībā uz vispārpieejamu informāciju minētais likums noteic pienākumu valsts pārvaldes iestādei, ievērojot labas pārvaldības principu un sabiedrības intereses, nodrošināt piekļuvi noteikta veida vispārpieejamai informācijai, kas ir iestādes rīcībā vai kuru iestādei ir pienākums radīt, kā arī izsniegt jebkurai privātpersonai pēc tās pieprasījuma vispārpieejamu informāciju, nepieprasot tam īpašu pamatojumu.⁷ Tādējādi personai nav jāpamato savas tiesības uz pieeju šai informācijai, bet šīs tiesības tiek prezumētas.⁸ Savukārt attiecībā uz ierobežotas pieejamības informāciju IAL noteic iestādes pienākumu to aizsargāt.⁹

2. Ierobežotas pieejamības informācijas statuss

Ierobežotas pieejamības informācijas definīcija ir noteikta IAL 5. panta pirmajā daļā. Tā ir tāda informācija, kura ir paredzēta ierobežotam personu lokam sakarā ar darba vai dienesta pienākumu veikšanu un kuras izpaušana vai nozaudēšana šīs informācijas rakstura un satura dēļ apgrūtina vai var apgrūtināt iestādes darbību, nodara vai var nodarīt kaitējumu personu likumiskajām interesēm.¹⁰ No minētās normas izriet likumdevēja dotās vadlīnijas, kāda veida informācijai var tikt noteikts ierobežotas pieejamības statuss.¹¹

Tāpat likumdevējs ir noteicis divus konkrētus subjektus, kuri informācijai var šādu statusu noteikt, – tas ir pats informācijas autors vai arī iestādes vadītājs. Turklāt informācijai ierobežotas pieejamības statusu var noteikt tikai tad, ja informācija atbilst kādam no IAL 5. panta otrajā daļā noteiktajiem ierobežotas pieejamības informācijas veidiem. Cits pamatojums piešķirt informācijai ierobežotas pieejamības statusu nav iespējams. Šāds secinājums izriet arī no apsvēruma, ka informācija ir vispārpieejama, ja vien likumā nav noteikts citādi, jo ikviens ierobežojums iegūt informāciju iztulkojams iespējami šauri.¹²

Likumdevējs arī noteicis, ka informācijai ierobežotas pieejamības statuss nosakāms uz laiku, kas nav ilgāks par vienu gadu, paredzot iespēju, ka šādu statusu iespējams atcelt pirms noteiktā termiņa beigām.