19. Jūlijs 2016 /NR. 29 (932)
Skaidrojumi. Viedokļi
Ekspromisoriskā galvinieka atbildība: subsidiāra, solidāra vai kumulatīva
4
LL.M
Sergejs Rudāns
zvērināts advokāts ZAB “Cobalt” 

Tiesu praksē jau pirms vairākiem gadiem nostiprinājās atziņa, ka galvinieks nav solidāri atbildīgs kopā ar galveno parādnieku.1 Augstākā tiesa pareizi norādīja, ka galvinieka solidāra atbildība nonāktu pretrunā ar galvojuma institūta būtību. Tāpēc galvojuma līgumā iekļautais noteikums par galvinieka solidāru atbildību nav spēkā.2 Tiktāl judikatūrai var piekrist. Taču iebildumus izraisa šobrīd vadošā nostādne, atbilstoši kurai ekspromisoriskais galvojums faktiski rada subsidiāru atbildību, jo kreditors ir tiesīgs vērst piedziņu uz galvinieka mantu tikai tad, ja parādu nav iespējams piedzīt no galvenā parādnieka.3 Šis viedoklis neatbilst Latvijas pirmskara tiesību zinātnieku atziņām un tiesu praksei. Arī Vācijas tiesībās pastāv cita izpratne par ekspromisorisko galvojumu.

Lai iegūtu pareizu priekšstatu par ekspromisoriskā galvinieka atbildību, sākumā tiks apskatīts galvinieka stāvoklis vienkāršajā galvojumā.

1. Vienkāršā galvinieka atbildība

Saskaņā ar Civillikuma 1702. pantu galvinieks, pret kuru kreditors ir cēlis prasību, ir tiesīgs pieprasīt, lai kreditors vispirms vēršas pret galveno parādnieku. Galvinieka pienākums apmierināt kreditora prasījumu iestājas tikai tad, ja piedziņa no galvenā parādnieka nav izdarāma tikpat sekmīgi un viegli. Šādā veidā izpaužas galvinieka subsidiāras atbildības raksturs. Tātad par saistības izpildījumu (neskatoties uz galvojumu) primāri atbildīgs joprojām paliek galvenais parādnieks. No iepriekšminētā izriet, ka Civillikuma 1702. pants piešķir galviniekam tiesības celt ierunu.4 Ieruna ir subjektīva tiesība, ar kuras izlietošanu tiek aizkavēta kreditora prasījuma īstenošana. Ja kreditors ir cēlis prasību pret galvinieku, galviniekam ir jāpaziņo tiesai par ierunas izlietošanu. Tiesa nedrīkst pēc savas iniciatīvas atsaukties uz Civillikuma 1702. pantu, t.i., ierunas izmantošana ir galvinieka prerogatīva.5 Pirmskara Senāts norādīja, ka "atbildētājs varēja panākt prasības pagaidām noraidīšanu pret viņu, ja viņš būtu cēlis ierunu par prasības priekšlaicīgumu; šādu ierunu atbildētājs nav cēlis (..), kādēļ šī prasība bija apmierināma".6

Diemžēl mūsdienu tiesu praksē ir novērojama kļūdaina izpratne par ierunas institūtu. Esošā judikatūra ignorē faktu, ka ierunas celšanai ir vajadzīgs paša galvinieka gribas izteikums. Tā vietā tiesas piespiež kreditoru formulēt prasības pieteikuma lūgumu daļu tādā veidā, it kā galvinieks jau būtu izmantojis savu ierunu: piedziņa pret galvinieku ir vēršama tikai tad, ja iepriekš tiek konstatēta piedziņas neiespējamība no galvenā parādnieka. Tādējādi izveidojas absurda situācija, kad kreditors izlieto Civillikuma 1702. pantā paredzēto ierunu galvinieka vietā. Šī pieeja ir absolūti nepareiza. Tā neatbilst likuma tekstam un sacīkstes principam civilprocesā, saskaņā ar kuru lietas dalībnieki paši lemj par savu procesuālo tiesību izmantošanas apjomu.7 Pirmskara Senāts uzvēra, ka "likums aizliedz tiesai iekustināt no sevis jautājumu par prasības noilgumu; rīkodamies pretēji, tiesa atņemtu prāvniekam iespēju ne vien izlietot procesuālos līdzekļus, kurus prāvnieks būtu varējis piemērot, ja jautājumu būtu aizkustinājis pretinieks, bet arī atņemtu prāvniekam iespēju (..) atspēkot celto ierunu".8 Šī atziņa ir attiecināma arī uz cita veida ierunām.

Turklāt tiesām var pārmest nekonsekvenci. Visos pārējos gadījumos, kad atbildētājs ir tiesīgs izlietot ierunu pret celto prasību (līguma neizpilde no prasītāja puses, ieskaits9 utt.), tiesas nemēģina izmantot šīs tiesības atbildētāja vietā, piemēram, noraidot prasību par cenas samaksu, ja no lietas materiāliem izriet, ka piegādātajai precei ir nopietni trūkumi (Civillikuma 1628. pants), vai tāpēc, ka atbildētājam ir pretprasījums ar iestājušos samaksas termiņu. Šajās situācijās tiesas pareizi uzskata, ka ierunas celšana ir atbildētāja ekskluzīvas tiesības. Turpretim civillietās, kurās kreditors vēršas pret galvinieku, tiesas pieturas pie pretējas nostādnes. Šādai atšķirīgai pieejai nav attaisnojuma.

Jautājums par to, vai galvojums rada solidāru atbildību, nav tik vienkāršs, kā tas varētu sākotnēji šķist.

Ierunas izlietošana ir iespējama tikai tiesas procesā, jo ieruna ir līdzeklis, ar kuru atbildētājs aizstāvas pret prasību.10 Atbildētājs nav tiesīgs celt ierunu pret spēkā stājušos spriedumu, lai šādā veidā apturētu piedziņas vēršanu uz savu mantu, piemēram, apgalvojot, ka parāds tika nokārtots ieskaita ceļā.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
skats no alas
19. Jūlijs 2016 / 11:43
0
ATBILDĒT
Sen nebija lasīts labi argumentēts raksts. Paldies autoram!
Man joprojām nav līdz galam izprotama Augstākās Tiesas un K.Torgāna kunga argumentācija, kāpēc pieteikumā un nolēmumā ir jāraksta "piedzīt no parādnieka, bet, ja tas nav iespējams, no galvinieka", ja galvinieks uzņēmies ekspromisorisku saistību - proti, atbilstoši Civillikumam pats piekritis, ka kreditoram ir tiesības pēc saviem ieskatiem vērsties vai nu pie parādnieka vai galvinieka.
Faktiski ar šādu argumentāciju Augstākā Tiesa iznīcina ekspromisoriskā galvojuma institūtu.
Skats no iekšas > skats no alas
19. Jūlijs 2016 / 12:07
1
ATBILDĒT
Prof. Torgānam ir izteikta taisnīguma sajūta, un, lūk, arī viņa izpratne par taisnīgumu, kurai varu pievienoties.
Un, jā, esmu par to, ka Civillikums kādā daļā MŪSU LAIKAM VAIRS NEATBILST, tādēļ arī neiebilstu pret tā normu transformētu piemērošanu. Jo uzskatu, ka liela daļa normu regulēja citas dzīves situācijas, un par daudziem šodienas civiltiesiskās apgrozības murgiem tā laika likumdevējs nevarēja ne sapņot, ne murgot, tāpēc neredzu nekā ļauna, ka laiki mainās un izpratne mainās tiem līdzi.
skats no alas > Skats no iekšas
21. Jūlijs 2016 / 08:42
0
ATBILDĒT
hm, var, protams, Jums daļēji piekrist, ka mūsu Civillikums šobrīd satur virkni mūsu laikam neatbilstošu normu, bet gribētos dzirdēt argumentāciju, kāpēc ekspromisoriskais galvojums būtu iekļaujams šajā kategorijā?

Jo manā ieskatā ir pat ļoti adekvāta pašreizējā situācija, kad pusēm pirms darījuma slēgšanas ir Civillikuma piedāvāta izvēles tiesība: vienoties par tā teikt "parasto" galvojumu (pa priekšu pie kreditora, pēc tam pie galvineka) vai ekspromisorisko galvojumu.
Neko arhaisku šeit gan nesaskatu.
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties