Publiskās ielas, ceļus un laukumus raksturo to pieejamība neierobežotam personu lokam un to daudzslāņainais raksturs, spējot vienlaikus kalpot ne tikai ceļu satiksmei, bet arī citiem lietošanas mērķiem. Ielas¹ lietošanas veidu nošķiršanai ir būtiska praktiskā nozīme, lai noteiktu, vai personas īstenotā ielas lietošanas forma vispār ir atļauta saskaņā ar normatīvo regulējumu, tiesu prakses un doktrīnas atziņām; vai personai ir subjektīvās publiskās tiesības uz ielas izmantošanu; vai personas īstenotajai ielas lietošanai ir nepieciešama atļauja, kādā formā tā ir izdodama un kādi lietderības apsvērumi iestādei ir jāizdara atļaujas izdošanas procesā. Iepriekš publicētajos rakstos ir pētīts ielas parastās un sevišķās lietošanas jēdziena saturs un atsevišķas ielas lietošanas formas. Šajā rakstā tiks analizēta ielas lietošanas tiesību un pamattiesību savstarpējā mijiedarbība.

I. Īss ieskats pamattiesību un ielas lietošanas tiesību mijiedarbībā

1. Pamattiesību īstenošana kā viena no ielas lietošanas formu kategorijām

Ielas lietošanas tiesību un pamattiesību savstarpējā mijiedarbība ir specifisks un interesants gadījums, jo ielas izmantošanu regulējošās tiesību normas parasti skaidri nenosaka to, kādā kārtībā persona ielu varētu izmantot pamattiesību baudīšanas mērķim.² Relevantas pamattiesības ielu lietošanas kontekstā ir domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvība,³ vārda brīvība,⁴ pulcēšanās brīvība,⁵ mākslas brīvība,⁶ kā arī tiesības uz īpašumu,⁷ kas tika analizētas iepriekšējā rakstā ielām piegulošo zemesgabalu īpašnieku (valdītāju) ielas lietošanas tiesību kontekstā.

2. Komunikatīvās satiksmes jēdziens

Ikdienā iela, citastarp, kalpo arī personu savstarpējai saziņai jeb "komunikatīvajai satiksmei" (kommunikativer Verkehr). Ielai piemīt komunikācijas foruma funkcija, jo īpaši tas attiecas uz gājēju zonām.⁸ Tomēr, pat pieņemot, ka pamattiesību īstenošana ielās noteiktos gadījumos varētu tikt vērtēta kā komunikatīvā satiksme, ir jānoskaidro, vai šāda ceļu satiksmes jēdziena paplašināšana ir vēlama un lietderīga. Proti, vai pamattiesību izlietošanas komunikatīvā nokrāsa nozīmē to, ka pamattiesības ielās (vienmēr) būtu īstenojamas ielas parastās lietošanas kārtībā bez atļaujas. Ceļu satiksmes jēdziena šaurākā izpratne automātiski izslēdz šo iespēju, jo pārvietošanās nedrīkst būt tikai pamattiesību izlietošanas sekundārs blakusmērķis.⁹ Šajā rakstā tiks veikta šī jautājuma analīze. Ja pamattiesību izmantošana ielās būtu kvalificējama kā ielas sevišķā lietošana, tad atteikums izdot atļauju būtu vērtējams kā pamattiesību ierobežojums, kam jābūt noteiktam likumā, jāsekmē leģitīma mērķa sasniegšana un jābūt samērīgam ar šo mērķi.

II. Vārda, mākslas un reliģijas brīvības izmantošana ielās

1. Ielas lietošanas veidu nošķiršana vārda, mākslas un reliģijas brīvības kontekstā

Doktrīnā pausts viedoklis, ka personu neuzbāzīga uzrunāšana un skrejlapu dalīšana, kas īpaši neapgrūtina garāmgājēju pārvietošanos, kā komunikatīvās satiksmes paveids varētu ietilpt ielas parastās lietošanas tvērumā. Savukārt citas ar vārda brīvības izlietošanu saistītās darbības būtu vērtējamas kā ielas sevišķā lietošana.¹⁰ Mākslas brīvības kontekstā norādīts: ja mākslinieka performancē tiek izmantoti tehniska rakstura līdzekļi, tostarp liela izmēra plakāti vai skaļruņi, vai arī tiek izmantota salīdzinoši liela ielas platība, šāda ielas lietošanas forma ietilptu sevišķās lietošanas tvērumā, jo būtiski ierobežo ceļu satiksmi ielās (laukumos).¹¹ Tāpat daži tiesībzinātnieki uzskata: ja reliģiska rakstura darbības izpaužas kā neuzbāzīga aicināšana pievērsties ticībai un informatīvu materiālu dalīšana bez atlīdzības, tad šādas darbības būtu pieskaitāmas ielas parastajai lietošanai, savukārt citas traucējošas aktivitātes ierindojamas ielas sevišķās lietošanas kategorijā.