Kad tiesību sociologi raksta par simboliskajiem likumiem un to nozīmi mūsdienu sabiedrībā un valsts politikā (skat. izcilā čehu tiesību zinātnieka Jiži Pribana (Jiří Přibáň) 2007. gada grāmatu "Legal Symbolism: On Law, Time and European Identity"), bieži vien viņu sacītais arī paliek tīri simboliski atmiņā kā kas akadēmisks un teorētisks. Tomēr nereti prakse pierāda pretējo: simboliskie likumi tieši mūsdienu instrumentālajā un institucionāli attīstītajā demokrātiskajā valstī ir akūti nepieciešami un pilda neatsveramu lomu noteiktu vērtību atzīšanai un pamatošanai, faktiskās prakses nostiprināšanai vai izskaušanai. 2016. gadā spēkā stājušais Brīvprātīgā darba likums var lieliski kalpot par šīs tēzes pierādījumu.

Jau vismaz desmit gadus Latvijā ik pa laikam ne īpaši veiksmīgi tika virzīti likumprojekti brīvprātīgā darba noregulējumam, līdz ar to minētās aktivitātes sabiedrība noregulēja pati, iedibinājās prakse, nevalstiskās organizācijas strādāja, pamatojoties uz spēkā esošajiem likumiem un piemērojot vai interpretējot tos pēc vispāratzītām metodēm. Šāda pašregulācija varbūt būtu turpinājusies, ja uz brīvprātīgo grāmatveža darbu nevalstiskajā sektorā pirms dažiem gadiem valsts aparāts neattiecinātu pienākumu nomaksāt nodokļus un līdz ar to neuzliktu sodu. Tiesa, pamatojot, kāpēc šāds valsts iestādes lēmums atceļams, savā spriedumā skaidri norādīja uz kolīzijas atrisinājumu: "Ievērojot ārējo normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju, piemērojama tā tiesību norma, kurai ir augstāks juridiskais spēks." Un šajā gadījumā ir nebūtiski, ka augstāks juridiskais spēks ir Biedrību un nodibinājumu likumam, kas paredz brīvprātīgo darbu, nevis skrupulozajiem "Noteikumiem par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju", kas paredz ar grāmatvedi noslēgt darba līgumu.

Skaidrības labad Ministru kabinets 2013. gadā visu nodaļu "IV¹. Grāmatvedības darba organizācija uzņēmumā" svītroja. Problēma tika atrisināta. Tomēr jāatzīst, ka tieši šī tiesāšanās valstij pašai ar sevi mudināja aktualizēt un iedarbināt jēdzienus "pilsoniskā sabiedrība", "sabiedriskais labums", "brīvprātīgais darbs", "sava laika un prasmju ziedošana sabiedrībai". Ja daļa nevalstisko organizāciju jau kritizē jauno Brīvprātīgā darba likumu (ir vispārzināms, ka likumi mēdz procesus padarīt administratīvi smagnējākus) vai norāda uz to, ka tas neko kardināli nav mainījis, uzlabojis vai veicinājis, neapšaubāmi ir tas, ka Brīvprātīgā darba likuma pieņemšana ir apliecinājums, ka valsts brīvprātīgo darbu uztver par vērtību, atzīst to par sabiedrībai noderīgu un atbalstāmu. Nav mazsvarīgi, ka šis likums to uzsver un paskaidro ne tikai sabiedrībai, bet arī pašiem valsts ierēdņiem, parādot, ka brīvprātīgais darbs ir cienījams. Tiesību sociologi to, ka likumā par brīvprātīgo darbu iekļautas normas, kas, pretēji gaidītajam, apgrūtina un pat bremzē likuma piemērošanu, skaidrotu ar lēmuma pieņēmēju nespēju ātri rast izpratni un pielāgoties jauniem sabiedrības dzīves fenomeniem.

Simboliskie likumi bieži tiek uzskatīti par neefektīviem, taču tiem ir ļoti liels potenciāls vajadzīgajā brīdī pierādīt savu normatīvo virsuzdevumu: mainīt sabiedrisko domu, virzīt un sekmēt kādus noteiktus procesus valstī un sabiedrībā.