Tiesnesim ir pienākums būt objektīvam, un, ja tiesnesis nevar tāds būt, tam ir aizliegts piedalīties lietas izskatīšanā.¹ Tas ir vispārzināms princips, un, lai arī Satversmes tiesas procesā atbilstoši Satversmes tiesas likuma 25. panta piektajai daļai nepastāv tiesneša noraidīšanas institūts,² šis princips ir attiecināms arī uz Satversmes tiesu, jo aizliegums pieteikt noraidījumu tiesnesim nenozīmē, ka nevarētu rasties neobjektīva tiesneša situācijas.³ Satversmes tiesas likuma 25. panta piektā daļa nozīmē vien to, ka nevienam no lietas dalībniekiem nav tiesību prasīt tiesneša noraidīšanu, tādējādi atstājot uz pašas Satversmes tiesas pleciem neobjektīva tiesneša situāciju identificēšanu un nodrošināšanu, ka neobjektīvs tiesnesis nepiedalās lietas izskatīšanā, tas ir, tiesnesis pats atstatās vai tiek atstatīts. Raksta mērķis ir aplūkot tiesneša atstatīšanās institūtu Satversmes tiesas procesā, cenšoties kliedēt dažkārt izskanējušo mītu, ka tajā nekad nevarētu izveidoties neobjektīva tiesneša situācijas.

Atstatīšanās institūts konstitucionālo tiesu procesos

Tiesneša atstatīšanās tāpat kā tiesneša noraidīšanas institūts ir tas instruments, ar kuru iespējams nodrošināt, ka lietas izskatīšanā piedalās tikai objektīvi tiesneši un ka tiesneši spriež taisnīgu tiesu, jo viens no taisnīgas tiesas elementiem ir tiesneša un tiesas objektivitāte.⁴ Tiesneša atstatīšanās no noraidīšanas lielākoties atšķiras pēc tā, ka atstatīšanās gadījumā tiesnesis nepiedalās lietas izskatīšanā pēc savas iniciatīvas, bet noraidīšanas gadījumā – pēc lietas dalībnieka lūguma.

Konstitucionālo tiesu procesos parasti darbojas abi šie institūti, tomēr ir atsevišķas valstis, piemēram, kā Austrija⁵ un Latvija, kur ir aizliegts pieteikt noraidījumu konstitucionālās tiesas tiesnesim. Lai gan, autora ieskatā, šādam aizliegumam ir maz jēgas, valsts tomēr ir tiesīga to ieviest. Tomēr, ja valsts to dara, tad, lai izvairītos no situācijām, kad lietu izskata neobjektīvs tiesnesis un kad tiek spriesta netaisnīga tiesa, pārkāpjot Satversmes 92. panta pirmo teikumu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6. panta pirmo daļu, valstij ir pienākums nodrošināt pilnvērtīgi funkcionējošu tiesneša atstatīšanās institūtu. Tas nozīmē, ka tādās valstīs kā Austrijā un Latvijā, kur konstitucionālās tiesas tiesnesim ir aizliegts pieteikt noraidījumu, ir nepieciešams efektīvs tiesneša atstatīšanās institūts, lai nodrošinātu, ka lietas izskata tikai objektīvi tiesneši. Ja tāds nepastāv, var gadīties situācijas, kad tiek spriesta netaisnīga tiesa.

Latvijā ir ierasts, ka tiesneša atstatīšanās ir tiesneša vienpusēji piesakāma rīcība un ka par to nav nepieciešama nekāda apstiprināšana. Tā tas ir civilprocesā, administratīvajā procesā un administratīvo pārkāpumu procesā.⁶ Izņēmums ir kriminālprocess, kur tiesneša atstatīšanās ir jāapstiprina tiesas priekšsēdētājam vai tiesas sastāvam (Satversmes tiesas process tiks analizēts raksta turpinājumā),⁷ un līdzīga kārtība ir vērojama arī vairākos ārvalstu konstitucionālo tiesu procesos.

Vairākās valstīs ir noteikts, ka pār konstitucionālās tiesas tiesneša atstatīšanos ir nepieciešama apstiprināšana, un tikai tad, ja atstatīšanās tiks apstiprināta, attiecīgais tiesnesis tiks uzskatīts par atstatītu no lietas izskatīšanas. Piemēram, Albānijas konstitucionālajā tiesā tiesneša atstatīšanās ir apstiprināma lietu izskatošam tiesu sastāvam, ja atstatīšanās tiek pieteikta tiesas sēdē, vai tiesas priekšsēdētājam pārējos gadījumos.⁸ Tāda pati kārtība ir arī Lihtenšteinas konstitucionālajā tiesā.⁹ Baltkrievijas,¹⁰ Beļģijas¹¹ un Austrijas¹² konstitucionālajās tiesās tiesneša atstatīšanās ir apstiprināma pašai konstitucionālajai tiesai (tās tiesnešiem) balsošanas ceļā.