Vispārēji spriedumam, kas pieņemts vienā valstī, pašam par sevi nav spēka citā neatkarīgā valstī. Tomēr lietā uzvarējusī puse ir ieinteresēta, lai tai nebūtu no jauna jātiesājas šajā citā neatkarīgajā valstī. Turklāt jāatzīst – pastāv arī vispārējas intereses izvairīties gan no publisko, gan privāto resursu tērēšanas atkārtotai tiesvedībai šajā citā valstī.¹ Tādēļ spriedumu atzīšanas un izpildes koncepts var būt ļoti noderīgs. Spriedumu atzīšana ir nepieciešama, jo spriedumu atzīšanas valstij vēl joprojām var būt pamatoti un likumiski iemesli nepiešķirt ārvalsts tiesas spriedumam tādu pašu spēku kā savā valstī taisītam, jo ārvalsts tiesas spriedums var būt taisīts procedūrā, kas uzskatāma par nepilnīgu.²

Jāatzīst, ka ārvalsts spriedumu atzīšanas un izpildes koncepts ir salīdzinoši jauns fenomens. Antīkajā pasaulē ārvalstniekiem tika piemērots vietējais likums un tika noliegts ārvalsts spriedumu spēks ārpus to pieņemšanas teritorijām. Lai gan romiešu tiesībās skaidras atšķirības starp vietējiem un ārvalsts spriedumiem nebija – ārvalsts spriedumi tika brīvi atzīti un izpildīti. Šī liberālā attieksme mainījās vienlaikus ar neatkarības uzplaukumu. Ārvalsts spriedumu izpildes pienākums tika noraidīts kā nesamērīgs neatkarības ierobežojums 16. gadsimtā. Tad, kad neatkarības ideja bija ierobežojusi spriedumu spēku to pieņemšanas valsts robežās, ārvalsts spriedumu atzīšana starp neatkarīgām valstīm bija jābalsta uz citiem principiem – savstarpējību un laipnību iepretim citam suverēnam. Šie ir principi, kuri vēl joprojām ir attiecināmi šodien.³ Mūsdienās Eiropas Savienība ir formulējusi "īpašās Eiropas tiesiskuma telpas" izveidošanas mērķi, kas, autores ieskatā, sniedzas daudz tālāk par savstarpējību un laipnību, jo Eiropas Savienība lielā mērā savu politiku, arī šajā spriedumu atzīšanas un izpildes civillietās jomā, balsta uz savstarpējās uzticēšanās principu.