Raksta tapšanas laikā šo faktu apliecina nupat Eiropas Cilvēktiesību tiesā (turpmāk – ECT) pieņemtais nolēmums,¹ ar kuru ECT atzina, ka nacionālie tiesību akti nenosaka kārtību, kā jārīkojas nacionālajām tiesām un ārstniecības iestādēm gadījumos, kad personas neievēro MRPL – ambulatoro ārstēšanos. Spriedums apstiprina autores izvirzītos apgalvojumus, kurus autore pauda, izstrādājot savu maģistra darbu "Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu krimināltiesiskie aspekti un to pamatotība cilvēktiesību kontekstā".² Jāatzīst, ka MRPL institūta darbībā problēmjautājumu loks ir ļoti plašs – no MRPL noteikšanas līdz MRPL izpildei un kontrolei, turklāt lielākā problemātika saskatāma tieši ambulatoras ārstēšanas noteikšanas gadījumos.

1. Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa veida izvēle

Nenoliedzami, lai tiktu sasniegts MRPL mērķis, primārais, nosakot MRPL, ir pareizā MRPL veida izvēle. Tas nozīmē, ka tiesai, to nosakot, ir jāizvēlas vispiemērotākais MRPL veids, lai pēc iespējas efektīvāk sasniegtu mērķi, proti, gan uzlabotu personas veselības stāvokli, gan arī nodrošinātu sabiedrības aizsardzību no šādu personu prettiesiskas rīcības.

1.1. Ambulatora ārstēšana medicīnas iestādē

Jānorāda, ka nedz juridiskā literatūra, nedz arī nacionālais normatīvais regulējums nesniedz skaidrojumu, ko tieši nozīmē ambulatora ārstēšana medicīnas iestādē, taču to var secināt no Augstākās tiesas tiesu prakses apkopojuma, proti, ka šādā gadījumā personas ārstēšana izpaužas, apmeklējot psihiatru medicīnas iestādē atbilstoši savai dzīvesvietai.³ Analizējot tiesu praksi, var secināt, ka ne visos tiesas nolēmumos, ar kuriem noteikts ambulatoras ārstēšanas MRPL veids, tiek norādīts, kur personai jāvēršas un kādā veidā nolēmums ir izpildāms.

Prakse, nosakot, ka ambulatoras ārstēšanas gadījumā speciālists jāapmeklē ārstniecības iestādē atbilstoši savai dzīvesvietai, var aizskart personas tiesības uz privāto dzīvi, kā arī var ietekmēt personas veselību, turklāt šāda prakse ir pretrunā ar Pacientu tiesību likuma 8. pantu, kas paredz, ka pacientam ir tiesības izvēlēties un ārstēties pie ārsta, kuru pats ir izvēlējies. Pacientu tiesību likums šajā gadījumā ir interpretējams plašāk, jo šie pacienti ir pacienti uz tiesas sprieduma pamata, taču tas nevar būt iemesls, lai valsts nepamatoti iejauktos personas tiesību ierobežošanā, tādēļ ir jārod kompromiss, lai pacientam tiktu dota iespēja pašam izvēlēties ārstu, bet, ja viņš to neizdara, iestājas zināms "piespiedu mehānisms."

Jāuzsver, ka kopumā normatīvais regulējums ir skops attiecībā uz procesuālo un izpildes praktisko kārtību, kādā notiek personas ārstēšana ambulatori medicīnas iestādē. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 635. panta pirmo daļu tiesa lēmumu kopā ar ekspertīzes atzinuma kopiju nosūta izpildei ārstniecības iestādei.⁴ Savukārt Tieslietu ministrijas iekšējo noteikumu Nr. 1-2/6 "Rajonu (pilsētu) tiesu un apgabaltiesu lietvedības organizē­šanas noteikumi" 124. punkts mazliet precīzāk nosaka, ka nolēmuma atvasinājumu nosūta izpildei ārstniecības iestādei pēc personas dzīvesvietas.⁵ Tomēr diemžēl jāatzīst, ka šāda nolēmuma sūtīšana ārstniecības iestādei ir informatīva rakstura, jo šobrīd tas, vai persona apmeklēs ārstu ambulatori, būs atkarīgs tikai no šīs personas, kurai noteikts MRPL, jo praksē nav mehānisma, lai efektīvi kontrolētu tā izpildi, tādā veidā radot iespējamu apdraudējumu sabiedrības drošībai.