Rakstā atzīts, ka līdz 2012.gada 13.decembra grozījumiem, kad ar likumu nostiprināts, ka formāla sastāva noziedzīgu nodarījumu var izdarīt tikai ar tiešu nodomu, Latvijas krimināltiesībās pastāvēja padomju laikos pieņemtais uzskats par netieša nodoma iespējamību formālos sastāvos. Līdz ar to jājautā, kāpēc šī pieeja tik kardināli bija jāmaina, kā rezultātā tā tagad būtiski atšķiras no padomju krimināltiesībām un eventuāla nodoma izpratnes Rietumeiropas valstīs mūsdienās? Kas ar to iegūts?
Domājams, ka būtisku ieguvumu nav, jo:
Pirmkārt, izvēloties šādu oriģinālu (no citām valstīm atšķirīgu) risinājumu, tas noteikti radīs lielas neskaidrības praksē, turklāt nebūs iespējams izmantot citu valstu pieredzi.
Otrkārt, ja saskaņā ar profesora doto Krimināllikuma koncepcijas skaidrojumu eventuālais nodoms (papildpazīmju - laika, vietas, cietušā vecuma u.tml. pieļaušana), iekļauts jau mūsu likumā dotajā tieša nodoma tvērumā, tas nozīmē, ka visas tās problēmas, kas saistītas ar eventuāla nodomu ir nevis atrisinātas, bet gan „pārceltas uz tiešo nodomu”, respektīvi, tās kļuvušas par tieša nodoma izpratnes problēmu.
Kā pirmā problēma, ar kuru jāsaskaras, ir jautājums, kāds papildpazīmju apzināšanās (pieļaušanas) līmenis vēl ir pietiekošs tiešam nodomam? Cik vājas aizdomas par papildpazīmju esamību vēl attaisno tieša nodoma atzīšanu, t.i., kāda ir šo papildpazīmju apzināšanās intensitātes zemākā robeža, pie kuras vēl var runāt par tiešu nodomu? Nevienā zinātniskajā publikācijā šis jautājums nav pat pieminēts, nemaz nerunājot par kādu izvērstāku skaidrojumu un analīzi ar konkrētiem prakses piemēriem, lai gan KL 9.panta jaunā redakcija spēkā jau vairāk par trim gadiem. Kā šādā situācijā strādāt praktiķiem?
Treškārt, jaunā koncepcija rada situāciju, kad formālos sastāvos nodoma konstatēšanai noteikts zemāks standarts, nekā materiāla sastāva noziedzīgos nodarījumos, jo formālā sastāvā apzināta darbība (bezdarbība) kopā ar papildpazīmju apzināšanos vienmēr veido tikai tiešu nodomu. Savukārt materiāla sastāva noziedzīgos nodarījumos veidojas pilnīgi citāda aina – apzināta darbība (bezdarbība) kopā ar kaitīgo seku un papildpazīmju apzināšanos var veidot tiešu nodomu, netiešu nodomu un pat noziedzīgu pašpaļāvību.
Ceturtkārt, ja rakstā norādīts, ka eventuālais nodoms (papildpazīmju laika, vietas, cietušā vecuma u.tml. pieļaušana) jau ir iekļauts mūsu likumā dotajā tieša nodoma tvērumā, tad kā tad var apgalvot (kas arī minēts rakstā), ka eventuāla nodoma ieviešana sistēmiski neiekļaujas Latvijas krimināltiesību sistēmā. Ja jau eventuāls nodoms jau ir ietverts tieša nodoma tvērumā, tad tas taču jau ir iekļauts Latvijas krimināltiesību sistēmā!
Komentāra noslēgumā jāatzīmē arī tas, ka rakstā izteiktā tēze, ka netiešs un eventuāls nodoms nav identiski jedzieni, ir kas jauns. Katrā ziņā vēl 2014.gadā izdotajā profesora grāmatā „Noziedzīga nodarījuma sastāvs un nodarījuma kvalifikācija. Teorētiskie aspekti” netiešs un eventuāls nodoms lietots kā sinonīmi (145.lpp.).
Turklāt jāuzsver, ka eventuāla nodoma izpratne materiāla sastāva noziedzīgos nodarījumos Vācijā, Austrijā un Šveicē ir pilnīgi identiska mūsu izpratnei par netiešu nodomu materiāla sastāva noziedzīgos nodarījumos. Tas nozīmē, ka saskaņā ar rakstā pamatoto koncepciju eventuāls nodoms formālos sastāvos tagad ir ietverts tieša nodoma tvērumā, bet materiālos sastāvos eventuālais un netiešs nodoms joprojām ir sinonīmi!