Aizstāvības nepārtrauktība kriminālprocesā, ar ko raksta autors saprot viena un tā paša advokāta – aizstāvja piedalīšanos visā kriminālprocesa gaitā (no pirmstiesas izmeklēšanas iestādes, prokuratūrā un, ja nepieciešams, visās trijās tiesu instancēs), ir saistīta ar izpratni par cilvēktiesībām, precīzāk, ar tiesībām uz aizstāvību, tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Būtiska ir ne tikai aizstāvības pieejamība, bet arī aizstāvības kvalitāte un objektīva iespēja veikt kvalitatīvu aizstāvību.

Diemžēl prakse gan Latvijā, gan citās valstīs ir citāda. Advokāti parasti tiek norīkoti nevis uz visu procesu kopumā, bet uz atsevišķām procesa stadijām, bet šādos apstākļos pat godprātīgam aizstāvim ir grūti aizstāvēt sava klienta tiesības pilnībā.¹

Pirms turpināt par aizstāvības nepārtrauktību valsts nodrošinātas aizstāvības gadījumos, jāizdara neliels ieskats valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības esošajā modelī un ar tās darbību saistītajā problemātikā.

2009. gada 1. janvārī stājās spēkā jauna kārtība advokātu uzaicināšanai kriminālprocesā valsts nodrošinātas juridiskās palīdzības īstenošanā. Tika būtiski palielināta tiesu darbības teritorijās praktizējošo zvērinātu advokātu vecāko (turpmāk arī – advokātu vecāko) loma valsts nodrošinātas aizstāvības īstenošanā. Atbilstoši šai kārtībai tikai attiecīgo tiesu darbības teritoriju advokātu vecākie norīko konkrētus advokātus aizstāvēt personas krimināllietās. Un tas notiek divējādi – reaģējot uz procesa virzītāja paziņojumu par aizstāvja dalības nepieciešamību un sastādot advokātu dežūru grafikus advokātu uzaicināšanai atsevišķu procesuālo darbību veikšanai.

Pirms diviem gadiem rakstīju, ka sešu gadu laikā kopš šī modeļa ieviešanas tika sasniegts galvenais mērķis – visām personām tika nodrošināta aizstāvība. Tāds secinājums izdarīts, pamatojoties uz to, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padomē (turpmāk – LZAP) nav saņemtas sūdzības vai aizrādījumi, ka kādai personai nav nodrošināta aizstāvība.² Faktiski to pašu var atbildēt arī šodien, sistēma strādā, visām personām, kurām nepieciešams, tiek nodrošināta aizstāvība. Tātad primārais uzdevums ir izpildīts.

Neraugoties uz minēto, atklājušās problēmas saistībā ar aizstāvja uzaicināšanu pretēji Kriminālprocesa likuma 80. un 81. pantā noteiktajam. Par šo jautājumu savu striktu nostāju 2015. gadā ir paudusi LZAP.³

Kriminālprocesa likuma 80. panta pašreizējā redakcija, kas stājās spēkā 2009. gada 1. janvārī, regulē šādu aizstāvja uzaicināšanu:

"1) vienošanos ar advokātu par aizstāvību slēdz pati persona vai tās interesēs citas personas;

2) procesa virzītāji neslēdz vienošanos par aizstāvību un nevar aicināt konkrētu advokātu par aizstāvi, bet nodrošina ieinteresēto personu ar nepieciešamo informāciju un dod tai iespēju izmantot sakaru līdzekļus aizstāvja uzaicināšanai;