Eiropas Savienība ir politiski ekonomiska savienība, kuras viens no galvenajiem mērķiem ir vienotā tirgus izveide un attīstība. Lai šo mērķi sasniegtu, ES ir noteikta brīva preču, pakalpojumu, kapitāla un personu kustība. Savukārt personu pārvietošanās brīvība ES ietvaros neizbēgami veicina tādu laulību noslēgšanu, kuras ir apveltītas ar ārvalsts elementu, piemēram, kurās laulātajiem ir atšķirīga pilsonība vai pastāvīgā dzīvesvieta. Šādas laulības tiek dēvētas par pārrobežu laulībām. Saskaņā ar Eiropas Komisijas 2014. gada 15. aprīļa ziņojumu par tā dēvētās Briseles II bis regulas piemērošanu uz to brīdi ES bija noslēgti aptuveni 122 miljoni laulību, no kurām 16 miljoni jeb 13 % bija pārrobežu. Vienlaikus jāatzīmē, ka saskaņā ar Eurostat datiem katru gadu ES tiek noslēgti vairāk nekā divi miljoni laulību, taču aptuveni miljons tiek šķirtas. Arī liels skaits pārrobežu laulību tiek šķirtas, piemēram, 2007. gadā ES tika šķirtas 1 040 000 laulības, no kurām 140 000 jeb 13 % bija pārrobežu. Secināms, ka pārrobežu laulības šķiršanas jautājums ES ir ļoti aktuāls.

Pārrobežu laulības gadījumā ir piemērojamas starptautisko privāttiesību normas. Lai gan ES ietvaros starptautisko privāttiesību unifikācija šajā jomā ir grūta, tomēr visās ES dalībvalstīs, izņemot Dāniju, ir tieši piemērojama tā dēvētā Briseles II bis regula, kas reglamentē pārrobežu laulības šķiršanas lietu piekritību un nolēmumu atzīšanu šajās lietās. Jāatzīst, ka minētajā ES regulā ietvertais regulējums nav pilnīgs un saistībā ar tā piemērošanu attiecībā uz pārrobežu laulības šķiršanas lietu piekritības noteikšanu ir konstatējami vairāki būtiski problēmjautājumi.

Vai vienmēr ir jāpiemēro Briseles II bis regula, un ko tā nosaka

Lai gan, izpētot laulības šķiršanas institūta vēsturi, secināms, ka ilgu laiku laulību bija iespējams šķirt tikai tiesā, mūsdienās normatīvie akti lielākajā daļā pasaules valstu paredz iespēju to šķirt arī ārpus tiesas.¹ Arī Latvijā kopš 2011. gada 1. februāra laulību var šķirt ne tikai tiesā, bet noteiktos gadījumos arī pie zvērināta notāra (Civillikuma² (turpmāk – CL) 69. panta pirmā un trešā daļa, Notariāta likuma³ (turpmāk – NL) 65. panta 5.¹ punkts). Līdz ar to arī pārrobežu laulību Latvijā ir iespējams šķirt ne tikai tiesā, bet arī pie zvērināta notāra. Tomēr pirms pārrobežu laulības šķiršanas lietas ierosināšanas tiesā vai lietas uzsākšanas pie zvērināta notāra gan Latvijas tiesai, gan zvērinātam notāram ir pienākums noskaidrot, kurai valstij attiecīgā pārrobežu laulības šķiršanas lieta ir piekritīga, un lietu ierosināt / uzsākt tikai tad, ja jurisdikcija konkrētajā gadījumā ir Latvijai. Starptautiskajās privāttiesībās pastāv pārliecinošs uzskats, ka ikviena pārrobežu lieta būtu jāizskata tikai atbilstošai tiesai, proti, tai tiesai, kurai ir kāda patiesa saikne ar pusēm un/vai prasības priekšmetu.⁴ ES ietvaros, pieņemot Padomes Regulu (EK) Nr. 2201/2003 (2003. gada 27. novembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību (turpmāk – Briseles II bis regula), ir panākta unifikācija attiecībā uz pārrobežu laulības izbeigšanas (laulības šķiršanas, laulāto atšķiršanas un laulības atzīšanas par spēkā neesošu) lietu jurisdikciju un nolēmumu atzīšanu.⁵ Kopš 2005. gada 1. marta Briseles II bis regulu pilnā apmērā piemēro visās ES dalībvalstīs (Briseles II bis regulas 72. panta 2. punkts), izņemot Dāniju (Briseles II bis regulas preambulas 31. punkts).⁶

Ņemot vērā, ka, pirmkārt, Latvija ir ES dalībvalsts, otrkārt, Līguma par Eiropas Savienības darbību 288. panta otrā daļa nosaka, ka regulas ir tieši piemērojamas dalībvalstīs,⁷ un, treškārt, ka Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) savā praksē ir atzinusi ES tiesību pārākuma principu, kas nosaka, ka gadījumā, ja pastāv kolīzija starp dalībvalsts nacionālo regulējumu un ES tiesību normām, ES tiesību normas prevalē pār dalībvalstu nacionālajām tiesību normām,⁸ gan Latvijas tiesai, gan zvērinātam notāram konkrētās pārrobežu laulības šķiršanas lietas piekritība vienmēr obligāti ir jānosaka saskaņā ar Briseles II bis regulu.