Satversmes tiesa kā efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis

Ja persona nevēršas valsts konstitucionālajā tiesā, ECT var atteikties pieņemt izskatīšanai sūdzību par iespējamu cilvēktiesību pārkāpumu. ECT var atzīt pieteikumu par nepieņemamu, secinot, ka persona pirms vēršanās ECT nav izmantojusi efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli nacionālā līmenī, proti, tā nav vērsusies ar pieteikumu konstitucionālajā tiesā.

Lai ECT uzskatītu konstitucionālo tiesu par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli Konvencijas 35. panta kontekstā, jāpastāv vairākiem priekšnoteikumiem. Pirmkārt, dalībvalsts konstitūcijā garantētajām tiesībām pēc būtības jāatbilst Konvencijas normām.² Otrkārt, valsts tiesību sistēmā jābūt nodrošinātai individuālai un tiešai iespējai vērsties konstitucionālajā tiesā.³ Treškārt, jāvērtē ar konstitucionālās tiesas subsidiāro dabu (iepretim pārējiem nacionālo tiesību aizsardzības līdzekļiem) saistītie tās kompetences ierobežojumi katrā konkrētajā gadījumā.⁴ Līdz ar to katrā lietā, kurā tiek izvirzīts arguments par konstitucionālās sūdzības kā nacionālā tiesību aizsardzības līdzekļa neizmantošanu, ECT, ņemot vērā šos kritērijus, izvērtē, vai attiecīgā konstitucionālā tiesa būtu atzīstama par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli.

Satversmes tiesa pirmšķietami atbilst iepriekš minētajiem kritērijiem. Latvijas valdības pārstāvji ECT regulāri izvirza iebildumu, ka pieteikuma iesniedzējs nav izsmēlis visus nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, jo nav vērsies Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību. Līdz ar to ECT jautājumu par Satversmes tiesas efektivitāti vērtējusi salīdzinoši bieži.

Daudzos gadījumos ECT atzinusi, ka Satversmes tiesa nevarētu tikt uzskatīta par efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu, konstatējot, ka iespējamais cilvēktiesību pārkāpums izrietējis no nacionālās tiesību normas nepareizas interpretācijas vai piemērošanas, bet šīs normas atbilstība Satversmei vai Konvencijai pati par sevi nav tikusi apstrīdēta vai nav iespējamā cilvēktiesību pārkāpuma pamatā. Piemēram, lietā "Liepājnieks pret Latviju" pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz Konvencijas 1. protokola 1. pantu, sūdzējās, ka pēc neatkarības atjaunošanas tika lauzts ar viņu noslēgtais dzīvokļa īres līgums un dzīvoklis denacionalizācijas procesa ietvaros tika atdots atpakaļ tā likumīgajiem īpašniekiem, kuri pēc tam varēja piemērot paaugstinātu īres maksu. Attiecībā uz Konvencijas 1. protokola 1. panta iespējamo pārkāpumu ECT konstatēja, ka iesniedzējs nevar tikt uzskatīts par cietušo Konvencijas 34.