Lai pēc iespējas ātrāk likvidētu prettiesiskas darbības sekas un atjaunotu tiesisko situāciju, izveidota transportlīdzekļu obligāto civiltiesisko atbildības apdrošināšana, kuras pamatā ir solidaritātes princips: rūpēties par zaudējumu smagumu, ja kāds ir nonācis nelaimē (no abām pusēm) jeb pēc principa "visi par vienu un viens par visiem". Šis princips ne vien varēja uzturēt atsevišķa cilvēka eksistenci, bet arī kalpot kopīgai, vispārējai labklājībai.² Tādējādi šis raksts veltīts apdrošināšanas atlīdzību jautājumu izpētei, kas saistīti ar sāpēm un garīgām ciešanām tieši ar ceļu satiksmes negadījumiem, kas izraisījuši smagas sekas.

Raksta pirmajā daļā autore sniegs nelielu ieskatu par transportlīdzekļu obligātās civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas būtību, lai izprastu, cik svarīgi ir nodrošināt, lai cietušās personas iegūtu līdzvērtīgu attieksmi neatkarīgi no tā, kurā Eiropas Savienības (turpmāk – ES) vietā negadījums ir noticis. Otrajā raksta daļā autore dalīsies pieredzē saistībā ar noteiktajām apdrošināšanas atlīdzībām par nodarīto nemantisko kaitējumu saistībā ar ceļu satiksmes negadījumiem, kas izraisījuši smagas sekas, savukārt raksta noslēgumā autore sniegs viedokli par apdrošināšanas atlīdzības apmēriem pēc Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem.

Ieskats transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas būtībā

Eiropā transportlīdzekļu obligātā civiltiesiskās apdrošināšanas ideja attīstījās laikā, kad ceļu satiksmes nelaimes gadījumu skaits sasniedza nesamērīgi augstu līmeni, līdz ar to Eiropā to kā obligātu ieviesa jau 20. gadsimta sākumā.³

ES brīvā personu kustība mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanai ir radījusi saskaņotu apdrošināšanas struktūru, lai sniegtu kompensāciju cietušajiem ceļu satiksmes negadījumos.⁴ Lai īstenotu saskaņoto mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas programmu, ES Padome ir pieņēmusi piecas direktīvas (turpmāk – ES OCTA direktīvas). Sākot ar 1972. gadu, tika pieņemta Pirmā direktīva,⁵ lai atceltu uz ES iekšējām robežām zaļo apdrošināšanas karšu pārbaudes, kā arī katrai dalībvalstij uzliktu par pienākumu nodrošināt, ka tiek apdrošināta civiltiesiskā atbildība, kas izriet no transportlīdzekļu apdrošināšanas. Turpinot ieviest pasākumus, kas izriet no mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas, 1983. gadā ES Padome pieņēma Otro direktīvu,⁶ lai, pirmkārt, ieviestu apdrošinātos riskus, kas attiecas gan uz kaitējumu īpašumam, gan miesas bojājumiem, otrkārt, noteiktu obligātos apdrošināšanas atbildības limitus un, treškārt, pienākumu izveidot iestādi,⁷ kas sniegtu kompensāciju cietušajiem, ja kaitējumu ir nodarījis neidentificēts vai neapdrošināts transportlīdzeklis. Ar Trešās direktīvas⁸ pieņemšanu 1990. gadā mehānisko transportlīdzekļu apdrošināšanas regulējums ieguva sistēmas raksturu.