Analizējot sacīkstes principa ietekmi uz civilprocesuālo tiesvedību, jāatzīst, ka civiltiesiskā strīda pusei nepastāv likumā noteikts tiešs ierobežojums pierādījumu iesniegšanas skaita vai apjoma ziņā. Lietas dalībniekam ir pieļaujams pēc iespējas pilnīgāk pamatot ar pierādījumiem visus apstākļus, kuri ietilpst pierādīšanas priekšmetā un celtās prasības robežās. Vienīgie ierobežojumi pierādījumu iesniegšanā ir noteikti Civilprocesa likuma² (turpmāk – CPL) 94. pantā, kurš noteic, ka tiesa pieņem tikai tos pierādījumus, kuriem ir nozīme lietā, CPL 95. pantā, paredzot, ka tiesa pieļauj tikai likumā noteiktos pierādīšanas līdzekļus un CPL 73.¹ pantā noteiktais regulējums saistībā ar gadījumiem, kad lietas dalībnieks negodprātīgi izmanto savas tiesības vai negodprātīgi pilda savus pienākumus, tajā skaitā sniedzot tiesai apzināti nepatiesas ziņas par faktiem un lietas apstākļiem vai apzināti ar darbību vai bezdarbību novilcinot lietas vai jautājuma izskatīšanu.

Juridiskajā literatūrā vairākkārt ir norādīts uz sacīkstes principa pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem,³ tādējādi akcentējot ne tikai sacīkstes principa pozitīvos ieguvumus, bet arī norādot iespējamās negatīvās sekas, kuras rodas no lietas dalībnieka nespējas kvalitatīvi realizēt sacīkstes principu attiecībā uz pierādīšanas nastu, kas noteikta CPL 93. panta pirmajā daļā, t.i., katrai pusei jāpierāda tie fakti, uz kuriem tā pamato savus prasījumus vai iebildumus. Prasītājam jāpierāda savu prasījumu pamatotība. Atbildētājam jāpierāda savu iebildumu pamatotība. Tiesu spriedumos nereti ir vērojams konstatējums, ka attiecīgais lietas dalībnieks nav iesniedzis pierādījumus par lietā nozīmīgu apstākli un šī iemesla dēļ attiecīgajai strīda pusei tiek taisīts negatīvs spriedums.