"Mēs kā valsts varam pastāvēt tikai tad, ja mēs esam kulturāla valsts, un kulturāla valsts mēs varam būt tikai tad, ja mēs esam demokrātiska valsts."¹ Šo Satversmes sapulces deputāta Raiņa fundamentālo atziņu, kas izteikta, apspriežot Satversmes projektu, pēdējos gados citē bieži. Un arī šajā, Satversmes 95. gadadienai veltītajā "Jurista Vārdā", tai ir jāizskan. Jo Raiņa vārdi izrādījās pravietiski – pēc demokrātijas likvidācijas tika zaudēta arī valsts neatkarība.

Var, protams, teikt, ka tāds toreiz bija laika gars un visā Eiropā demokrātijas viena pēc otras kļuva par vairāk vai mazāk autoritārām valstīm. Tomēr ne visas! Taču Latvijas demokrātija un Satversme toreiz pārbaudījumu neizturēja. Apvērsums nesastapa faktiski nekādu pretestību pat no konstitucionālajiem orgāniem, kam bija tiešs pienākums rīkoties, un arī Latvijas tauta neiestājās par Satversmes aizsardzību, drīzāk pretēji – plaši zināmās partiju ķildas un Saeimas intrigas, kā arī ārkārtīgi biežā valdību maiņa sabiedrību bija ļoti nogurdinājusi, un Kārlis Ulmanis šo vilšanos taktiski izmantoja savās interesēs.

Diemžēl arī šobrīd Latvijas iedzīvotāji neuzticas valsts institūcijām, un sociologi ziņo par aizvien jauniem antirekordiem šai ziņā. Tāpēc, sagaidot Satversmes pusapaļo gadskārtu, kā arī domājot par valsts simtgadi, ir vietā jautājums: cik dārgas Latvijas tautai ir Satversmē nostiprinātās pamatvērtības – Latvija kā neatkarīga, demokrātiska, tiesiska un nacionāla valsts? Kāpēc neuzticība starp varu un sabiedrību ir tik liela? Ko darīt, lai Satversmē aprakstītā ideālā Latvija kļūtu par realitāti visā pilnībā un cilvēkiem nebūtu pamata vilties savā valstī?

No atbildēm uz šiem jautājumiem vistiešākajā veidā ir atkarīgas tas, vai "Latvijas valsts ir Latvijas tautas dabīgais esības veids" (kā to žurnālā saka Gunārs Kusiņš), turklāt – "cauri gadsimtiem" (kā norādīts Satversmes preambulā).

Laikā, kad pasauli un Eiropu satricina aizvien jaunas politiskas vētras un tiek pravietotas laikmetu maiņas, sabiedrības iekšējā vienotība un uzticība valsts pamatiem ir galvenais drošības garants pret jebkādiem apdraudējumiem. Šī atziņa kā mantra jau pāris gadus skan publiskajā telpā, bet cik daudz ir izdarīts, lai tā kļūtu par īstenību?

Pasaules vadošā demokrātija un tās krietni pāri par 200 gadiem senā konstitūcija šobrīd piedzīvo savu "stresa testu" – gan paši amerikāņi, gan citas pasaules valstis ar bažām raugās, vai varas zaru līdzsvara mehānismi nepieciešamības gadījumā spēs bremzēt prezidenta Trampa rīcību, lai tā paliktu ASV konstitūcijas rāmjos. Ļoti jācer, ka Latvijai konstitucionālais "stresa tests" nebūs jāpiedzīvo vēlreiz. Lai šādu iespējamību maksimāli mazinātu, Satversmes burtam un garam ir jākļūst par dzīves realitāti bez izņēmumiem.

Varbūt rītdienu, 15. februāri, kad apritēs 95 gadi kopš Satversmes sapulces balsojuma, varam sākt ar to, ka vēlreiz izlasām šo dokumentu, kas, protams, ir ne vien juridisks teksts, bet arī mūsu valstiskuma simbols un "liecība par valstiskuma dibinātāju sapņiem un nākamo paaudžu meklējumiem" (citējot Jāni Plepu). Tas būtu iedvesmojošs skaistas dienas sākums!