Likumdošanas procesu kvantitatīvi ierobežot pašlaik nav iespējams: dzīve mainās ļoti dinamiski, tādēļ rodas aizvien jaunas situācijas, kas prasa normatīvu regulējumu (piemēram, virtuālajā vidē iespējams izdarīt tādus noziedzīgus nodarījumus, kas agrāk nebija iespējami). Tāpat valstij nepārtraukti ir jāievieš prasības, kas izriet no mūsu starptautiskajām saistībām – dalības Eiropas Savienībā, starptautiskiem līgumiem, starptautisko tiesu prakses u.c. Tātad no "normu plūdiem" mēs nevaram izvairīties. Tāpēc svarīgākais uzdevums šādos apstākļos ir saglabāt likumdošanas procesa kvalitāti. Tā ir gandrīz neiespējama misija esošajiem konstitucionālajiem orgāniem, pat ņemot vērā tos atbalsta mehānismus (birojus, palīgus, padomniekus u.c.), kādi nu kuram no tiem ir, kā arī šauro budžeta rocību.

Saeima, kurai šobrīd jāspēj nodrošināt likumdošana aizvien pieaugošā apjomā, darbojas tai pašā režīmā un ar tādu pašu aparātu, kāds tika iedibināts starpkaru periodā: tie paši 100 deputāti, darba sesijas, sēžu grafiks utt.