1. Jurisdikcijas jēdziens

Vispārīgi jurisdikcija tiek skaidrota kā tiesas vara un tautas suverēnās varas izpausme, piemērojot un radot tiesības.² Tāpat ar jurisdikciju tiek saprasta taisnīguma (justice) administrēšana, arī tiesa vai cita tiesu varas institūcija, kā arī teritorija, kurā tiek īstenota attiecīgās valsts tiesu vara.³ Jurisdikcija nozīmē arī ārēju izpausmi – tiesību piemērošanu, arī strīda izšķiršanas vietu, kā arī tiesu varas īstenošanu par konkrētu strīdu vai citu lietu, spriežot tiesu.⁴

No šiem jurisdikcijas jēdziena skaidrojumiem redzams, ka šim jēdzienam ir dažādas nozīmes, sākot ar visai plašu, kas jurisdikciju skaidro kā tiesību piemērošanu vai noteiktas valsts tiesu varas īstenošanu noteiktā teritorijā, un beidzot ar šaurāku, kas faktiski būtu saprotama kā tiesas spriešana konkrētā lietā.

Civilprocesa kontekstā aktuālāka ir šī jēdziena šaurākā izpratne. Šo rindu autors savā promocijas darbā jurisdikciju civiltiesiska rakstura lietās ir skaidrojis kā attiecīgas institūcijas – valsts tiesas, šķīrējtiesas vai citas – civiltiesiska rakstura lietu izšķiršanas tiesības, uzsverot, ka Civilprocesa likumā pats jēdziens "jurisdikcija" nav lietots, tā vietā ir lietoti jēdzieni "pakļautība" un "piekritība".⁵

Pakļautību autors definējis kā tiesību institūtu, kas nosaka civiltiesiska rakstura lietu izšķiršanas tiesību sadalījumu starp dažādu veidu institūcijām, kā arī katras konkrētas lietas vai lietu kategorijas izšķiršanas procesa formu.⁶ Arī citi autori ir norādījuši līdzīgi, ka pakļautība ir civillietu izskatīšanas un izlemšanas kompetences sadalījums starp dažādām subjektīvo civiltiesību aizsardzības institūcijām.⁷ Papildus tam Civilprocesa likuma komentāru autori ar pakļautību saista arī tiesības uz tiesas aizsardzību situācijās, (1) ja personas (fiziskās vai juridiskās) tiesības ir apstrīdētas; (2) ja viņu tiesības ir aizskartas (pārkāptas); (3) ja ir aizskartas vai apstrīdētas viņu ar likumu aizsargātās intereses.⁸ Šajā ziņā gan jāpiebilst, ka tiesības uz tiesas aizsardzību ir attiecināmas ne tikai uz tiesību aizskāruma vai tiesību apstrīdēšanas gadījumiem, bet arī, piemēram, uz tiesiski nozīmīgu vai tiesiskas sekas radošu faktu konstatāciju, piemēram, juridisku faktu konstatāciju vai maksātnespējas pasludināšanu. Tomēr citādi minēto autoru norādītajam var pilnībā piekrist, jo pakļautība (tāpat arī kā piekritība, jurisdikcija u.c. civilprocesuālo tiesību institūti) ir tieši saistīta ar tiesībām uz taisnīgu tiesu.

Pakļautības jēdziens saistāms arī ar vēl vienu citu jurisdikcijas (un ne tikai) sakarā minētu jēdzienu kā "kompetence". Jurisprudences kontekstā tas cita starpā nozīmē jautājumu loku vai lietu kategoriju kopumu, kurā institūcija vai amatpersona ir tiesīga īstenot noteiktu varu – pieņemt spriedumu, dot pavēli utt.⁹

Savukārt piekritība vispārīgi tiek skaidrota kā noteiktas kategorijas lietu pakļautība kompetentai iestādei.¹⁰ Jāatzīst, ka šāds skaidrojums īsti nesniedz atbildi uz jautājumu, ar ko un vai piekritība atšķiras no pakļautības. Šo rindu autors piekritību savulaik ir mēģinājis definēt kā tiesību institūtu, kas nosaka šo lietu izšķiršanas tiesību sadalījumu starp viena veida institūcijām, norādot vai dodot tiesības izvēlēties vienu konkrētu institūciju, kura ir tiesīga izšķirt attiecīgo lietu.¹¹ Citi autori piekritību ir definējuši kā tiesai pakļautu civillietu sadalījumu starp pirmās instances tiesām pēc prasības priekšmetu iedalījuma un teritoriālās pazīmes, kā arī civillietu sadalījumu starp apelācijas instances tiesām un kasācijas instancei noteikto kompetenci.