28. Marts 2017 /NR. 13 (967)
Skaidrojumi. Viedokļi
Negatīvā atzīšanas prasība civilprocesā
5
Dr. iur.
Jānis Kārkliņš
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras asociētais profesors 
Mg. iur.
Edijs Brants
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes doktorants 

Vēlme rakstīt par šo tēmu autoriem radās pēc "Jurista Vārdā" publicētā Mg. iur. Daces Vārnas raksta "Juridisko attiecību nepastāvēšanas prasījums (negatīva prasība) civilprocesā".1 Iepazīstoties ar raksta saturu, autori nolēma sniegt citādu skatījumu uz negatīvām atzīšanas prasībām Latvijas civilprocesā, tādējādi veicinot zinātnisko diskusiju par šo interesanto tiesību institūtu un papildus sniedzot alternatīvu skatījumu uz negatīvās prasības esamību vai neesamību Latvijas Republikas Civilprocesa likumā2 (turpmāk – CPL). Šis raksts ir ar izteiktu zinātniskās polemikas elementu, kas vietām izpaudīsies ar krasu nepievienošanos atsevišķiem D. Vārnas un Augstākās tiesas Civillietu departamenta secinājumiem.

Iepazīstoties ar rakstu "Juridisko attiecību nepastāvēšanas prasījums (negatīva prasība) civilprocesā", šī raksta autoriem radās iespaids, ka raksts lielā mērā balstīts uz Augstākās tiesas Civillietu departamenta izdarītiem secinājumiem par negatīvo prasību celšanas iespējamību esošā civilprocesa regulējuma ietvaros, izvairoties no analīzes, vai šāda tiesu prakse vispār ir pamatota. Ja pieņem, ka Augstākās tiesas Civillietu departamenta nostāja ir pareiza, tad autores secinājumi, lai izskaidrotu esošo tiesu pieeju, minētajā rakstā ļoti labi iederas. Tomēr, autoru ieskatā, atsevišķi juridiski aspekti norāda uz to, ka gan D. Vārnas, gan Augstākās tiesas Civillietu departamenta secinājumi pilnībā neizslēdz negatīvās atzīšanas prasības iespējamību Latvijā, un tādēļ secinājums, ka negatīvās atzīšanas prasības CPL neatzīst, nav pamatots. Kopumā kā apsveicams un atbalstāms ir D. Vārnas priekšlikums negatīvo atzīšanas prasību regulējumu precizēt CPL, tomēr, autoru ieskatā, ir pāragri apgalvot, ka šādas prasības iespējamība jau tagad neizriet no spēkā esošā tiesiskā regulējuma.

Kā galvenais arguments tēzei, ka negatīvas atzīšanas prasības Latvijā nav civilprocesuāli pieļaujamas, tiek minēts apsvērums, ka tās nav norādītas CPL atšķirībā no Latvijas Republikas Civīlprocesa likuma3 3. panta, kas bija spēkā starpkaru periodā un kurā šādas prasības expressis verbis bija minētas.4

Lai pēc iespējas pilnīgāk atbildētu uz to, vai CPL pieļauj negatīvās atzīšanas prasības, jārod atbildes uz šādiem jautājumiem:

  1. vai, izmantojot tiesību normu iztulkošanas metodes, it sevišķi vēsturisko tiesību normu iztulkošanas metodi, kā arī tiesību palīgavotus, tostarp tiesību doktrīnu, ir iespējams secināt, ka Latvijas civilprocesuālais regulējums ļauj celt negatīvu atzīšanas prasību;

  2. vai fakts, ka likumdevējs jaunajā normatīvajā regulējumā (turklāt publisko tiesību jomā) nav iekļāvis vēsturiskā regulējuma atsevišķu normu, per se automātiski nozīmē, ka šīs vēsturiskās normas saturs nav iestrādāts jaunā regulējuma vispārīgā rakstura tiesību normā – šajā gadījumā CPL 1. pantā? Citiem vārdiem, vai minētais tik tiešām dod pamatu secinājumam, ka likumdevējs, šādi rīkojoties, vēsturiskās normas saturu jaunajā regulējumā apzināti nav vēlējies iekļaut (izvēlējies neiekļaut);

  3. vai civilo prasību veidi ir procesuālo vai materiālo tiesību normu regulēšanas priekšmets?

 

Šī brīža izpratne par Civilprocesa likuma 1. pantu un tā regulēšanas priekšmetu

Viens no būtiskākajiem tiesu prakses piemēriem,5 kurā analizēts negatīvās atzīšanas prasības institūts, ir Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2014. gada 19. decembra lēmums lietā Nr. SKC-3112/2014, kurā prasības iesniedzējs lūdza atzīt, ka tam nepastāv zaudējumu atlīdzināšanas pienākums, kaut arī otra puse tādu bija izvirzījusi rakstiskā pretenzijā. Atsaucoties uz CPL 1. panta pirmo daļu, Augstākās tiesas Civillietu departaments konstatēja, ka saskaņā ar civilprocesuālajām tiesībām tiek izskatīti strīdi par civilajām tiesībām, "pieņemot principā, ka prasības celšana iespējama vienīgi tad, kad notikusi indivīda tiesību pārkāpšana".6 Tālāk Civillietu departaments secina, ka "likumdevējs ir noteicis, ka prasības tiesības īstenošana iespējama stingrā atbilstībā ar likumā noteiktajām prasībām".

Nākamajā rindkopā Augstākās tiesas Civillietu departaments pievērsies prasītāja blakus sūdzībā citētajai Latvijas starpkaru perioda tiesību doktrīnai, atbilstoši kurai celtā prasība atbilst negatīvai atzīšanas prasībai, kura savukārt saskaņā ar CPL 1. pantu bauda tiesas aizsardzību. Attiecībā uz šo apsvērumu Augstākās tiesas Civillietu departaments norādījis, ka "normatīvais regulējums ir mainījies. Civilprocesa likuma 3. pants, kas bija spēkā Latvijā starpkaru laikposmā, paredzēja, ka "pie strīdiem par civiltiesībām pieder arī prasības par atzīšanu, vai juridiska attiecība pastāv vai nepastāv, kolīdz prasītājam tajā laikā ir likumīga interese apstiprināt šo attiecību tiesas ceļā. [..]" (pozitīvā un negatīvā atzīšanas prasība atkarībā no prasības mērķa). Taču atšķirībā no minētā Civilprocesa likuma 3. panta redakcijas 1998. gada 14. oktobrī pieņemtajā Civilprocesa likumā (spēkā no 1999. gada 1. marta) normu, kas paredzētu personai iespēju tiesas ceļā prasīt juridiskas attiecības nepastāvēšanas atzīšanu, likumdevējs izvēlējies neiekļaut".

Citētajā Augstākās tiesas Civillietu departamenta lēmumā lietā Nr. SKC-3112/2014 prima facie novērojama izteikta gramatiskās iztulkošanas metodes pieeja, kura, cita starpā, konstatējama arī citos tiesu prakses piemēros, kas minēti D. Vārnas rakstā. Citiem vārdiem, Augstākās tiesas Civillietu departaments vadās no publisko tiesību pamatprincipa "aizliegts viss, kas nav atļauts", ko a priori akceptē arī minētā raksta autore D. Vārna.

Neiedziļinoties teorijā, ar ko atšķiras piespriešanas (kondemnācijas) prasības no atzīšanas prasībām,7 zināma kritika jāvelta vairākos Augstākās tiesas Civillietu departamenta lēmumos izvēlētajam risinājumam attiecībā uz pieļaujamo prasību veidiem Latvijas civilprocesā.

Augstākās tiesas Civillietu departaments, no vienas puses, atzīst, ka "prasības tiesības īstenošana iespējama stingrā atbilstībā ar likumā noteiktajām prasībām" (jau minētajā lietā Nr. SKC-3112/2014), bet, no otras puses, norāda, ka CPL paredzot tādus prasību veidus kā "tiesību atzīšana, tā stāvokļa atjaunošana, kāds bija līdz tiesību aizskārumam, tiesību aizskarošas darbības aizliegums, piespiešana izpildīt pienākumu, tiesiskās attiecības grozīšana un izbeigšana, nodarīto zaudējumu un līgumsoda piedziņa u.c.". Šeit novērojama pirmā pretruna – atzīstot, ka iespējamos prasību veidus izsmeļoši noteic CPL, nevar nepamanīt, ka neviena CPL norma šādus prasības veidus, arī Augstākās tiesas Civillietu departamenta norādītos, pēc numerus clausus principa nemaz neregulē.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
5 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Andris Dimants
28. Marts 2017 / 13:16
2
ATBILDĒT
Ļoti labs raksts. Šī tēma ir ļoti aktuāla starptautisko pārvadājumu tiesībās, kur pastāv izteiktas taktiskās tiesvedības (forum shopping) iespējas, kā arī divpakāpju sistēma pārvadātāja atbildības noteikšanai. Šādu prasību pieļaujamība sekmē tiesību aizsardzības iespējas Latvijā, tādēļ ir viennozīmīgi atbalstāma.
Kabacis
28. Marts 2017 / 11:47
1
ATBILDĒT
Ļoti patika raksts- labi argumentēts, izmantota vispusīga literatūra. Vienīgi jautājums- vai Civilprocesa likumā attiecībā uz negatīvajām atzīšanas prasībām nevajadzētu iekļaut izņēmumu no principa, ka tiesāšanās izdevumus atlīdzina prāvu zaudējusī puse?

Respektīvi- kā izriet no raksta- negatīvās atzīšanas prasības gadījumā atbildētājs vēl nav aizskāris prasītāja tiesības. Līdz ar to manuprāt būtu netaisnīgi prasības apmierināšanas gadījumā piedzīt no atbildētāja visu valsts nodevu, izdevumus advokāta atlīdzībai u.c. izdevumus, kas prasītājam radušies par prasības celšanu? Varbūt šādos gadījumos tomēr būtu pamats tiesāšanās izdevumus starp pusēm sadalīt līdzīgās daļās vai arī noteikt ka tiesāšanās izdevumi šādās lietās no atbildētāja nav piedzenami?
yo
28. Marts 2017 / 11:22
1
ATBILDĒT
JV meklētājs D.Vārnas rakstu neatrod ne pēc autora uzvārda, ne raksta nosaukuma...
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 2
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties