1. Ievads

Administratīvā procesa likuma "D" daļā ir regulēta administratīvo aktu (astotā sadaļa) un tiesu nolēmumu (devītā sadaļa) piespiedu izpilde. Regulējums ir sadalīts divās sadaļās, jo administratīvo aktu piespiedu izpilde parasti ir vērsta pret privātpersonu (administratīvā akta adresātu), bet tiesas nolēmumi parasti ir jāpilda publisko tiesību subjektam (atbildētājam), jo tiesa ar nolēmumu parasti tieši publisko tiesību subjektam uzliek kādu pienākumu. Privātpersonai nelabvēlīgs tiesas nolēmums parasti ir tāds, ar kuru ir noraidīts pieteikums, izbeigta tiesvedība, noraidīts lūgums par pagaidu aizsardzību u.tml. un kurš līdz ar to neprasa veikt nekādas uz izpildi vērstas darbības.¹

Astotajā sadaļā ietvertajam regulējumam par paraugu ir ņemts Vācijas tiesiskais regulējums.² Šis regulējums paredz to, ka administratīvo aktu piespiedu kārtā var izpildīt tikai tad, ja tas ir stājies spēkā, ir kļuvis neapstrīdams vai tā darbība apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas gadījumā nav apturēta vai ir atjaunota, un līdz piespiedu izpildes sākumam tas nav izpildīts labprātīgi. Par piespiedu izpildi ir obligāti jābrīdina. Administratīvā procesa likumā ir paredzēta atšķirīga piespiedu izpildes kārtība uz naudas maksājumu vērstiem administratīvajiem aktiem (41. nodaļa) un uz noteiktu darbību vai darbības aizliegumu vērstiem administratīvajiem aktiem (42. nodaļa). Uz naudas maksājumu vērsta administratīvā akta gadījumā adresātam izdod izpildrīkojumu, kuru izpilda vai nu iestāde, vai tiesu izpildītājs, piemērojot Civilprocesa likuma noteikumus par naudas piedziņu. Savukārt uz noteiktu darbību vai darbības aizliegumu vērstu administratīvo aktu gadījumā likums paredz trīs piespiedu izpildes līdzekļus: aizvietotājizpildi, piespiedu naudu vai tiešo spēku.

Devītajā sadaļā ietvertais regulējums par tiesas nolēmumu piespiedu izpildi nebija balstīts uz Vācijas regulējumu. Tas tika veidots, atbilstoši pielāgojot regulējumu par administratīvo aktu piespiedu izpildi. Likumā bija paredzēts, ka tiesas nolēmuma piespiedu izpildi var veikt, ja tas līdz piespiedu izpildes sākumam nav izpildīts labprātīgi un kopš tā spēkā stāšanās nav pagājuši vairāk kā trīs gadi. Par piespiedu izpildi bija obligāti jābrīdina. Piespiedu izpildi bija jāveic izpildiestādei (ministrijai, tiesu izpildītājam vai citai Ministru kabineta noteiktai izpildiestādei), kura varēja piemērot aizvietotājizpildi un piespiedu naudu. Administratīvā procesa likuma 384. pantā bija paredzēta atšķirīga kārtība atsevišķu tiesas spriedumu izpildei. Taču šis regulējums bija visai neskaidrs un arī nepietiekami efektīvs, jo tiesa, izskatot sūdzību par tiesas nolēmuma izpildi, nevarēja piemērot piespiedu naudu tiesas nolēmuma nepildīšanas gadījumā.³ Ar 2012. gada 1. novembra grozījumiem Administratīvā procesa likumā tika paredzēts, ka tiesa, izskatot sūdzību par tiesas nolēmuma izpildi, var piemērot atbildīgajai amatpersonai piespiedu naudu. Šie grozījumi uzlaboja tiesas nolēmumu piespiedu izpildes mehānisma efektivitāti, taču regulējums joprojām bija visai neskaidrs.

Ar 2017. gada 2. februāra likumu grozījumi ir izdarīti gan Administratīvā procesa likuma astotajā sadaļā, gan devītajā sadaļā. Astotās sadaļas regulējums nav grozīts konceptuāli, un šī regulējuma pamatprincipi ir saglabāti. Grozījumi astotajā sadaļā ir pamatā vērsti uz esošā regulējuma efektivizēšanu un precizēšanu. Savukārt devītā sadaļa ir grozīta būtiski, atsakoties no regulējuma par izpildiestādes veiktu tiesu nolēmumu piespiedu izpildi un saglabājot tikai tiesu kā institūciju, kas var atbildīgajai amatpersonai piemērot piespiedu izpildes līdzekli – piespiedu naudu. Rakstā tiks apskatīti gan Administratīvā procesa likuma astotajā sadaļā, gan devītajā sadaļā veiktie grozījumi.

2. Grozījumi attiecībā uz brīdinājumu

Ar 2017.