Lai radītu vienlīdzīgus konkurences apstākļus visā Eiropā, Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesības nosaka minimālās vienotās prasības publiskajam iepirkumam. Šīs prasības ir pārņemtas nacionālajos tiesību aktos un attiecas uz iepirkumiem, kuru līgumcena pārsniedz noteiktus ES sliekšņus. Tās nosaka vienotu kārtību, kādā pasūtītāji iepērk preces, pakalpojumus vai būvdarbus. Iepirkumiem ar zemāku vērtību tiek piemērotas katras valsts nacionālās prasības. Tomēr jebkurā gadījumā arī katras dalībvalsts nacionālajiem tiesību aktiem ir jāatbilst ES vispārējiem tiesību principiem publiskajā iepirkumā, jo nolūks ir radīt konkurētspējīgu, atvērtu un labi regulētu kopējo iepirkumu tirgu. Tas ir būtiski, jo šādā veidā tiek panākta lietderīga sabiedrības līdzekļu izmantošana. Šie pamatprincipi ir ietverti ES iepirkumu direktīvās, un to vidū ir tādi principi kā pārskatāmība jeb pārredzamība,1 vienlīdzīga un taisnīga attieksme, brīva konkurence, objektivitāte.
Publisko iepirkumu likuma2 2. pants skaidri nosauc likuma mērķi, kas faktiski vēlreiz atkārto direktīvās ietvertos pamatprincipus. Publiskā iepirkuma būtība ir saimnieciski izlietot sabiedrības līdzekļus godīgos iepirkumos. Nav pieļaujamas situācijas, kas var radīt pamatotas šaubas par pasūtītāja izrādītu nepelnītu labvēlību kādam tirgus dalībniekam jeb – citiem vārdiem sakot – favorītismu. Šāda rīcība būtiski mazina sabiedrības uzticību valsts pārvaldei, jo grauj taisnīgumu kā pamatvērtību. Publiskas personas finanšu līdzekļi ir jāizlieto likumīgi un atbilstoši sabiedrības interesēm, nepieļaujot šo resursu izšķērdēšanu, nelietderīgu izmantošanu, korupciju.
Šī raksta mērķis ir ar piemēru palīdzību parādīt atsevišķus gadījumus, kā Latvijā publiskajos iepirkumos faktiski ir izpaudies favorītisms. Rakstā tiks aplūkotas jaunākās Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta nolēmumos paustās atziņas saistībā ar pasūtītāju pieļautajiem pārkāpumiem, patvaļīgi pārtraucot publiskos iepirkumus. Konkrētie gadījumi ir spilgti piemēri, kas kopumā ilustrē joprojām aktuālo problēmu publiskajos iepirkumos – patvaļu, un tie ir tikai lielā aisberga pati redzamākā, mazākā daļa.
Pasūtītāja lēmums par iepirkuma procedūras pārtraukšanu jebkurā gadījumā nedrīkst būt patvaļīgs, pārkāpjot publiskā iepirkuma pamatprincipus, – tam ir jābūt objektīvi pamatotam, nepieļaujot jebkādu favorītismu.
Latvijas jaunais normatīvais regulējums publisko iepirkumu jomā piešķir pasūtītājam plašu rīcības brīvību pārtraukt iepirkumu. Proti, pasūtītājs var jebkurā brīdī pārtraukt izsludinātu iepirkumu, ja tam ir objektīvs pamatojums.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.