Aprīļa sākumā Vāciju satricināja uzbrukums futbola komandai Borussia Dortmund – uz spēlētāju autobusu tika mērķēti trīs sprādzieni, bet notikuma vietā atrastas vairākas zīmītes, kam vajadzēja izmeklētājus vest nepareizā virzienā, liekot domāt, ka terora aktu rīkojusi bēdīgi slavenā “Islāma valsts". Desmit dienas vēlāk policija notvēra domājamo vainīgo – kādu elektronikas lietās izglītotu Sergeju, kurš, iespējams, paveicis šo noziegumu, taču nevis ekstrēmistisku motīvu vadīts, bet gan mantkārīgos nolūkos.

Tiek ziņots, ka viņš īsi pirms uzbrukuma futbolistiem aizņēmies vairākus desmitus tūkstošus eiro, noslēdzis put-option līgumu par 15 tūkstošiem Borussia Dortmund komandītsabiedrības biržā kotēto akciju (parasti to dara ar cerību uz kursa kritumu), noīrējis istabu viesnīcā, no kuras loga bija pārredzams futbolistu autobusa maršruts (un kurā bija apmetušies paši futbolisti!), un attālināti iedarbinājis iepriekš izgatavotos un uz ielas izvietotos spridzekļus, līdzko komanda izbraukusi uz spēli. Viņa mērķis bijis veikt tirgus manipulāciju, panākot akciju cenas strauju kritumu. Aprēķināts, ka tādā veidā viņš plānojis nopelnīt vairākus miljonus eiro. Tas arī būtu izdevies, ja bojā būtu gājusi liela daļa futbolistu (klubs zaudētu savu vērtīgāko “kapitālu") un noziedznieks netiktu pieķerts.

Vācu mediju vērtējumā šī būs unikāla krimināllieta: terorakts mantkārīgā nolūkā. Neko tādu vismaz jaunāko laiku vēsturē tiesas neesot skatījušas, kaut gan dažādi centieni manipulēt akciju tirgu pasaulē ir samērā bieža parādība un faktiski vienmēr ir bijusi daļa no biržas būtības (lai atceramies bērnībā lasītā “Grāfa Monte Kristo" antivaroni Danglāru, kurš kļuva bagāts, bet pēc tam bankrotēja tieši šādā veidā).

Tomēr šis aspekts nav vienīgais, uz kuru vērst uzmanību, paldies Dievam, neveiksmīgā terorakta (viena lauzta roka un visi dzīvi) gadījumā. Situācija liek domāt par moderno noziedzību un tās spēju efektīvi un ātri pielāgoties “laika garam", nelaižot garām nevienu iespēju: jau ilgus gadus kriminālā pasaule aktīvi izplešas digitālajā vidē un izmanto tās piedāvātās daudzveidīgās saziņas, pēdu slēpšanas un anonimitātes iespējas; pagrīdes ķīmijas fabrikās ražo neīstus medikamentus un aizvien jaunas narkotiskās vielas, ko pasaulē izplata ar tā paša interneta palīdzību; noziedznieki “tirgo" cilvēkus, kas bēg no kara un nabadzības pārņemtajām valstīm, un vienlaikus, protams, piegādā ieročus visu veidu teroristiem, kas šo dzīvo preci piespiež doties prom no savām mājām. Un, kā rāda Vācijas gadījums, noziedznieki arī labprāt piesedzas ar teroristisku organizāciju izkārtni, ja vien tas noder iecerēto mērķu sasniegšanai.