2. Maijs 2017 /NR. 19 (973)
Skaidrojumi. Viedokļi
Ieskats cēloniskā sakara vērtēšanas pamatos
3

Cēloniskais sakars sākotnēji var šķist pašsaprotams – ja kāda darbība izraisa sekas, tad šī darbība ir šo seku cēlonis. Jurisprudencē šāda pieeja neder. Kaitējumu parasti izraisa vairāku apstākļu sakritība un bieži nevis vienas, bet vairāku personu darbība vai bezdarbība. Un izšķiramo jautājumu nedrīkst novērtēt pārāk zemu – tiesai bieži būs jālemj, vai un kuram atņemt īpašumu, lai ar to kompensētu citam radušos kaitējumu. Tāpēc tiesai spriedumā ir pārliecinoši jāargumentē, kāpēc tieši konkrētā persona ir vai nav atbildīga par konkrētajām negatīvajām sekām. Argumentācijai ir jābūt ne tikai pārliecinošai, bet juridiski pamatotai, jo cēlonisko sakaru nevērtē pēc ētiskiem vai politiskiem apsvērumiem – "Nevis "pienākuma pārkāpējs", "bagātais" vai "apdrošinātais" ir atbildīgs, bet gan tā persona, uz kuras kontroles sfēru notikušo nelaimi var attiecināt."1 Nepareizs spriedums var novest pie personas pamattiesību aizskāruma – nepamatotas īpašuma bezatlīdzības atsavināšanas. Vai otrādi – liegs cietušajam tiesības uz taisnīgu tiesu un neatstās citu izvēli, kā ar dziļu vilšanos tiesu sistēmā meklēt taisnību saviem spēkiem. Turklāt nepareizs spriedums jebkurā gadījumā nepildīs deliktu tiesību galveno funkciju – prevenciju.2

Šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu cēloniskā sakara vērtēšanas pamatos. Raksts galvenokārt ir par deliktiem, bet vairāki principi ir visai universāli. Kaut arī būtiski, tomēr daudzi aspekti tuvāk iztirzāti netiks. Arī jautājums par cēlonisko sakaru paaugstinātas bīstamības avota (turpmāk – PBA) gadījumā padziļināti šajā rakstā skatīts netiks, lai gan daudzas šī raksta atziņas ir vienlīdz attiecināmas uz deliktiem arī PBA gadījumā. Neizbēgami, raksts ir balstīts uz ārzemju literatūru. Tomēr tāpat kā Latvijā, arī daudzās citās valstīs cēloniskais sakars normatīvajos aktos nav regulēts – tā attīstība ir atstāta tiesu prakses un doktrīnas ziņā.3 Tāpēc cēloniskā sakara vērtēšana lielā mērā ir neatkarīga no nacionālo tiesību īpatnībām. Bet ne pavisam – cēloniskā sakara vērtēšanu ietekmē tas, kā attiecīgajā valstī saprot pārējos atbildības priekšnoteikumus.4

 

Cēlonis starp ko?

Vispirms ir jānoskaidro, vai attiecīgā tiesību norma – prasījuma pamats – atbildību noteic par vainu vai par PBA. Ja runa ir par vispārējo atbildības pamatu – Civillikuma 1635. pantu, cēlonis ir jāvērtē starp vainojamu darbību vai, ja bija pienākums rīkoties, bezdarbību un tiesību aizskārumu.5 Šāda pieeja izriet no Civillikuma 1635. panta, kurš noteic trīs atbildības priekšnoteikumus: tiesību aizskārumu, vainu un cēlonisko sakaru, kas jākonstatē starp abiem pirmajiem priekšnoteikumiem. Tāpēc izejas punkts ir vainojama rīcība – pretējā gadījumā cēloniskā sakara vērtēšana būs "pa tukšo", jo atbildība jebkurā gadījumā neiestāsies. Ja skata atbildību par PBA, tad vaina nav jākonstatē, bet cēloniskais sakars tāpat ir jākonstatē.6 Atšķirība ir tāda, ka cēlonis būs jāvērtē starp attiecīgajām briesmām (risku)7 un kaitējumu, kuru attiecīgā norma noteic kā tādu, kurš dod tiesības uz atlīdzinājumu.8

Bez vainojamas rīcības ir jākonstatē arī otrs zaudējumu atlīdzības priekšnoteikums – tiesību aizskārums. Ja ir konstatēts arī tiesību aizskārums, tad var sākt vērtēt cēlonisko sakaru starp vainojamo rīcību un tiesību aizskārumu. Ja tiek konstatēti visi trīs priekšnoteikumi, tad saskaņā ar Civillikuma 1773.–1775. pantu gan tiešie, gan arī netiešie no šī tiesību aizskāruma izrietošie zaudējumi ir jāatlīdzina. Jāatlīdzina nav vienīgi nejauši zaudējumi (Civillikuma 1774. pants). Jāatzīmē, ka šajā rakstā jēdziens "zaudējumi" ir lietots plašākā nozīmē, ietverot arī to, ko Latvijā tradicionāli saprot ar nemantisko kaitējumu.

Civiltiesībās adekvātuma teoriju turpina piemērot, bet tās rezultātus labo ar mācību par tiesību normas aizsardzības mērķi.

 

Cēloņa vērtēšanas trīs soļi

Cēloniskā sakara vērtēšanu var nosacīti izdalīt trīs soļos. Vispirms ar tā dēvēto un eksaktajām zinātnēm pietuvināto conditio sine qua non formulu no turpmākās vērtēšanas tiek izslēgtas tās darbības, kurām ar negatīvajām sekām nav nekāda sakara. Tad sākas būtiskākais posms – juridiskā izvērtēšana pēc būtības, kas tehniski vairs nemaz nav cēloniskā sakara vērtēšana,9 bet ērtības labad nereti tiek dēvēta par cēloņsakara vērtēšanu. Šeit nosacīti var izdalīt divus soļus – cēloņa adekvātuma (paredzamības / iespējamības) vērtēšana un cēloņa vērtēšana tiesību normas aizsardzības mērķa kontekstā.

 

Conditio sine qua non

Ne tikai civiltiesībās, bet arī krimināltiesībās cēlonisko sakaru sāk vērtēt ar conditio sine qua non formulu.10 Šajā stadijā cēloniskais sakars tiek vērtēts tīri mehāniski, līdzīgi kā eksaktajās zinātnēs. Proti, ja bez konkrētā apstākļa nebūtu iestājušās sekas, tad šis apstāklis arī tiek uzskatīts par cēloni. Vērtēšana aprobežojas ar šādu jautājumu – vai negatīvās sekas būtu iestājušās arī tad, ja vērtējamo apstākli izslēgtu? Ja sekas bez vērtējamā apstākļa nebūtu iestājušās, tad šo apstākli atzīst par cēloni.

ABONĒ 2025.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Māris Leja
4. Maijs 2017 / 10:02
0
ATBILDĒT
Paldies par lieliso rakstu!
Var vienīgi papildināt, ka mācība par tiesību normas aizsardzības mērķi ir pārņemta arī Vācijas un Austrijas krimināltiesībās.
Normas aizsardzības mērķa noskaidrošana ne vienmēr ir vienkārša, tāpēc iespējami atšķirīgi viedokļi. Austrijas Augstāka tiesa atzinusi, ka tas nosakāms ar teleoloģiskās interpretācijas palīdzību. Nepieciešamības gadījumā jāņem vērā arī normas funkcija normu kompleksa ietvaros, jo dažkārt tikai no tā var izsecināt specifisko normas mērķi. (Pieejams: http://www.ris.bka.gv.at/Dokument.wxe?Abfrage=Justiz&Dokumentnummer=JJT_19820817_OGH0002_0090OS00109_8200000_000
Normas aizsardzības mērķa noskaidrošanas problemātiku var ilustrēt ar piemēru no Vācijas prakses krimināllietā, kurā pausts atšķirīgs viedoklis par ātruma ierobežojuma mērķi.
Lietas apstākļi – apsūdzētais brauca ar ātrumu 140 km/h pa galveno ceļu (atļauto 100 km/h vietā). Krustojumā no kreisās puses tuvojās cits transportlīdzeklis, ko vadīja S. Sākotnēji pirms krustojuma S. samazināja braukšanas ātrumu, tomēr, neredzot apsūdzētā automašīnu, viņš to palielināja un iebrauca krustojumā. Kad apsūdzētais to pamanīja, 35 metru attālumā viņš strauji bremzēji, tomēr abi transportlīdzekļi sadūrās un S. tika smagi savainots. Pārbaudot, kā notikumi būtu risinājušies, ja apsūdzētais būtu ievērojis ceļu satiksmes noteikumus, konstatēts sekojošais: ja krustojumam viņš būtu tuvojies ar atļauto ātrumu 100 km/h, apstāšanās ceļš būtu vismaz 77 metri. Arī šajā gadījumā 35 metru attālumā, no kura viņš pamanīja savu priekšrocības tiesību ignorēšanu, viņam nebūtu iespējams apstāties. Tomēr sadursmes vietā viņš nonāktu 0,3 sekundes vēlāk. Šajā laika intervālā S. būtu pilnībā šķērsojis joslu, pa kuru brauca apsūdzētais, līdz ar ko sadursme nenotiktu.
Pirmās instances tiesa apsūdzēto notiesāja par miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības, tomēr otrās instances tiesa viņu attaisnoja. Štutgartes Augstākā tiesa uzskatīja, ka attaisnojošais spriedums būtu atceļams. Tās ieskatā ātruma pārsniegšana bija cēloniska ar negadījumu, jo, izslēdzot šo pārkāpumu, sadursme nebūtu notikusi. Kriminālatbildības ierobežošana ar normas aizsardzības mērķi šajā gadījumā nav attaisnojama, jo ātruma ierobežojumu mērķis ir novērst arī negadījumus, ja noteikumus pārkāpj citi satiksmes dalībnieki. Nav nozīmes tam, vai vadītājs, ievērojot atļauto braukšanas ātrumu, būtu izvairījies no sadursmes tieši apstājoties. Kriminālatbildībai jāiestājas arī tad, ja negadījums būtu novēršams citā veidā. Tomēr šāda nolēmuma pieņemšanai šķērslis bija Senāta prakse agrāk skatītās lietās. Līdz ar to Štutgartes Augstākā tiesa vērsās Vācijas Federālajā Augstākajā tiesā, lai noskaidrotu vispārējo ātruma ierobežojumu mērķi.
Māris Leja
4. Maijs 2017 / 10:01
0
ATBILDĒT
Vācijas Federālā Augstākā tiesa pievienojās Štutgartes Augstākās tiesas viedoklim. Pamatojums – cēloņsakarības starp ceļu satiksmei neatbilstošu rīcību un negadījumu nav, ja tās pašas sekas būtu iestājušās arī ceļu satiksmes noteikumiem atbilstošas rīcības gadījumā (kā arī tad, ja šādu seku iestāšanās, pamatojoties uz būtiskiem faktiem, pēc tiesneša pārliecības nav izslēdzama). Cēloņsakarības pārbaude uzsākama ar kritiskās ceļu satiksmes situācijas iestāšanos, kas tieši (nepastarpināti) vedusi uz kaitīgajām sekām. Jautājums, kāda rīcība būtu noteikumiem atbilstoša, atbildams, ņemot vērā tieši to pārkāpumu, kas pārbaudāms kā tiešais negadījuma cēlonis. Pārējā ziņā par pamatu jāņem vērā faktiskā notikumu norise. Izslēdzams vienīgi personai inkriminētais nodarījuma apstāklis, kas aizstājams ar pārkāpumam korespondējošu noteikumiem atbilstošu rīcību. Neko citu no konkrētās satiksmes situācijas nedrīkst izlaist, tai piedomāt klāt vai izmainīt.
Šī pārbaude no juridiskā vērtējuma izslēdz apstākļus, kas dabaszinātniskā nozīmē (ekvivalences teorijas izpratnē) bija nosacījums, lai sekas iestātos, tomēr nevar ietekmēt personas krimināltiesisko atbildību. Tāpēc nav nozīmes, vai transportlīdzekļa vadītājs kaut kad pirms kritiskās ceļu satiksmes situācijas iestāšanās pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, kas veicinājis to, ka negadījuma laikā viņš bijis negadījuma vietā. Nozīme ir vienīgi tam, kā process būtu risinājies pareizas braukšanas gadījumā pēc kritiskās ceļu satiksmes situācijas iestāšanās. Šajā ziņā nepieciešams pārbaudīt, vai vadītājs, ievērojot ātruma ierobežojumu, varētu savlaicīgi apstāties vai izvairīties no cita transportlīdzekļa. Ja pietiekoša būtu bremzēšana, lai izvairītos no sadursmes, arī to juridiskajā vērtējumā nevar atstāt bez ievērības. Līdz ar to juridiskā cēloņsakarība atzīstama tad, ja negadījums nebūtu noticis, ja, iestājoties kritiskajai ceļu satiksmes situācijai, transportlīdzekļa vadītājs būtu braucis ar ātrumu, kas nav lielāks par atļauto.
Lai to pārbaudītu, tiesnesim vērtējumā jāiekļauj arī cita satiksmes dalībnieka rīcība, piemēram, pārvietošanās veids un apjoms (Art un Ausmaß – vācu val.). Šādā veidā tiesnesis neiziet ārpus normas (par ātruma ierobežojumu) mērķa, jo šis mērķis saskatāms arī tajā, lai citam satiksmes dalībniekam nodrošinātu drošu pārvietošanos krustojumā. Šeit jārunā par citu satiksmes dalībnieku aizsardzību no lielu ātrumu briesmām. Šīs briesmas realizējas, ja pārsniegtā ātruma dēļ vadītājs vairs nevar nobremzēt tā, lai “viss vēl beidzas labi”. No minētā izriet, ka transportlīdzekļa vadītājs krimināltiesiski atbildīgs arī tad, ja negadījums būtu novēršams, vienīgi ievērojot ātruma ierobežojumu kritiskās ceļu satiksmes situācijas iestāšanās brīdī. Tas, ka sadursmes novēršana saistīta ar cita satiksmes dalībnieka pārvietošanos, nav nozīmes, jo ātruma ierobežojuma mērķis aptver arī šo gadījumu. Vācijas Federālās Augstākās tiesas lieta: Beschluss vom 06.11.1984, 4 StR 72/84. Pieejama: https://www.jurion.de
Viesis
3. Maijs 2017 / 10:06
0
ATBILDĒT
Izcils raksts!
Tomēr piemērs ar braukšanas ātruma pārsniegšanu un gājēju ir neveiksmīgs. Manā ieskatā, braukšanas ātruma ierobežojuma mērķis ir tieši saistīts ar iespējamo sadursmju seku mazināšanu. Līdz ar to negatīvo seku attiecināšana tikai uz pašu gājēju nav viennozīmīga.
Pie aprakstītajiem apstākļiem pastāv vairāki iespējami uzbraukuma cēloņi (Uzbraukums gājējam,- Rīga: LTEZP Autotehnisko ekspertīžu daļa, 1996.)
Ekspertīze, iespējams, varētu noteikt, ka uzbraukums nebūtu noticis, ja vadītājs brauktu, ievērojot braukšanas ātrumu. Pie šādiem apstākļiem aplami būtu attiecināt uzbraukuma negatīvās sekas vienīgi uz gājēja rīcību, jo tieši ātruma pārsniegšana būtu nepieciešams un pietiekams apstāklis sadursmes sekām.
Turklāt pastāv (kaut vai arī neliela) varbūtība, ka tieši braukšanas ātruma pārsniegšanas dēļ, gājējam nebija iespējas laikus pamanīt auto un tādējādi pārliecināties par ceļa šķērsošanas drošību.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties