Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākiem skādi dar, nosaukts tiek grēks,
Par tiesnešiem cienīti blēži sēž
Un "godīgi" ādu nost citiem plēš [..]

Tieši tik skeptisks par norisēm valstī un sabiedrībā, ko mēs mūsdienās sauktu par cilvēktiesību pārkāpumiem, 19. gadsimtā bija Tērbatas Universitātes tieslietu students Eduards Veidenbaums. Protams, ir dzīves jomas, kurās viņa atziņas joprojām diemžēl ir aktuālas, tomēr vilkt tiešas paralēles starp situāciju mūsdienu Latvijā un cara laika Baltijas guberņām varētu vien galējs nezinātājs vai demagogs.

Izgājusi cauri neatkarības pirmajam posmam (tiesa gan, bez iepriekš plānotās Satversmes cilvēktiesību nodaļas, taču praksē īstenojot cilvēktiesības 20. gadsimta sākumam ļoti pieklājīgā apjomā – atsakoties no nāvessoda, piešķirot sievietēm vēlēšanu tiesības, nodrošinot plašas mazākumtautību tiesības utt.), trim secīgām nacistu un padomju režīma okupācijām (kurās par cilvēktiesību aizsardzību runāt nav iespējams), pēc neatkarības atgūšanas Latvijas valsts steidzās spert soļus, kas ļautu tai pilnvērtīgi atgriezties demokrātisko Eiropas valstu pulkā – aizsākās fundamentāli Latvijas tiesiskās sistēmas pārkārtojumi, atjaunojot cilvēka pamattiesības un brīvības.

Daudzo pasākumu vidū kā spilgtākos notikumus var minēt ne vien sabiedrības demokrātiskās pārvaldes un Satversmes darbības atjaunošanu (1998. gadā tā tika papildināta ar VIII nodaļu "Cilvēka pamattiesības"), bet arī padomju laikā likvidētā privātīpašuma institūta atdzimšanu (Civillikums atsāka darboties 1992. gadā), 1996. gadā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa izsludināto moratoriju nāvessoda izpildei, 1997. gadā ratificēto un Latvijā spēkā stājušos Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, 2004. gada Administratīvā procesa likumu (valsts un indivīda tiesisko attiecību ietvaru), 2005. gada Kriminālprocesa likumu (ar mērķi taisnīgi un "bez neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē" noregulēt krimināltiesiskās attiecības) u.c. Būtiska loma cilvēktiesību atdzimšanā Latvijā bijusi reformētajai Latvijas tiesu sistēmai, bet jo īpaši jaunizveidotajām administratīvajām tiesām un, protams, Satversmes tiesai, kā arī Tiesībsarga birojam. Liela nozīme bijusi arī reformām juridiskajā izglītībā un līdz ar to pārmaiņām Latvijas tiesībnieku izpratnē par cilvēktiesību jēgu un īstenošanas mehānismiem.

Protams, apgalvot, ka visi mērķi ir sasniegti, nav iespējams. Atbilstošas un savlaicīgas veselības aprūpes nepieejamība, ievērojamas sabiedrības daļas nepiedodamā nabadzība, vardarbība pret bērniem un sievietēm u.c. problēmas joprojām nav atrisinātas.

Turklāt pēdējā laikā gan Latvijā, gan citās valstīs parādījušies jauni draudi, kas skar pašus cilvēktiesību pamatus – demokrātisko sabiedrības uzbūvi (kas ir cilvēktiesību galvenais balsts): privātās dzīves apdraudējumi internetā, mērķtiecīgas manipulācijas ar sabiedrisko domu un preses brīvības ierobežojumi, atšķirīgus uzskatus un uzvedību diskriminējošu, radikālu ideju popularitātes krass pieaugums, bet starptautiskā līmenī – atklāti agresīvas un "savtīgu interešu" politikas atdzimšana un starptautisko tiesību ignorance. Pazīstamais ASV senators Makkeins šo bīstamo tendenci kādā nesenā rakstā nosaucis par interešu prevalēšanu pār vērtībām. Tomēr tieši vērtības (kā cilvēka dzīvība, cieņa, brīvība utt.) ir cilvēktiesību pamatā. Pretējā gadījumā Veidenbaumam ir taisnība: stiprais un lielais par sevi parūpēsies ar dūres spēku, mazajam un vājajam šādas iespējas nekad nebūs.

Šis "Jurista Vārds" ir veltīts vienam no būtiskākajiem soļiem Latvijas ceļā uz demokrātiskai valstij atbilstošu cilvēktiesību standartu – pirms 20 gadiem īstenoto Latvijas pievienošanos Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.