Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību ir garantētas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 8. pantā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) atzinusi, ka, lai arī 8. panta būtība pamatā ir aizsargāt indivīdu pret patvaļīgu valsts iejaukšanos, tas valstij uzliek par pienākumu ne tikai atturēties no tādas iejaukšanās, bet arī papildus šim aizliegumam ir pozitīvs pienākums, kas izriet no esošās cieņas pret privāto un ģimenes dzīvi. Šis pienākums var paredzēt arī īstenot tādus pasākumus, kas veikti, lai aizsargātu pat indivīdu savstarpējo attiecību sfērā esošās tiesības.¹

Saskarsmes tiesība kā Konvencijas 8. pantā garantēto tiesību uz privāto un ģimenes dzīvi sastāvdaļa ir aplūkota ECT judikatūrā. Piemēram, ECT atzinusi, ka vecāku un bērnu savstarpējās klātbūtnes baudījums ir būtisks ģimenes dzīves elements.²

Likums tieši nenosaka, ka bērna vislabākās intereses vispārīgi tiek interpretētas kā regulārs kontakts ar abiem vecākiem (saskarsmes tiesība). Šīs tiesības atspoguļo Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvencijas 18. pantā nostiprināto principu, ka "abi vecāki ir vienādi atbildīgi par bērna audzināšanu un attīstību" – abiem vecākiem, arī tad, ja viņi nedzīvo kopā, ir aktīva loma sava bērna audzināšanā, bērnam ir vajadzība pēc abiem vecākiem, kas iesaistās viņa audzināšanā, un ir aplūkojamas arī kopā ar konvencijas 7.