Tradicionāli pieņemts, ka likumu piemērošana un tiesu lietas pieder pie tām jomām, kuras patiesi aizrauj un interesē tikai savā nozarē strādājošos – visdažnedažādāko profesiju juristus. Lielākoties tas tā arī ir, turklāt visai loģiski, jo izglītība un ikdienas darbības joma indivīdu ieved savā noteiktā vidē, kurā ir gan sava nerakstīta hierarhija, gan uzvedības kodekss un "izdzīvošanas" likumi. Par to daudz rakstījis izcilais franču sociologs Pjērs Burdjē (1930–2002), viens no mūsdienu tiesību socioloģijas un kritiskās tiesību skolas klasiķiem. Viņa atslēgtermini habitus un lauks nepārprotami un tieši attiecas arī uz jurisprudenci.

Mūsdienu māksla arvien vairāk cenšas pārcelties uz citiem laukiem, kā arī vēlas iedziļināties un izprast dažādos habitus, uzdodot jautājumu: "Kāpēc?" Un īpaši interesanti juristam ir novērot, ka par mākslu mūsdienās ir padarītas skandalozas tiesas prāvas, absurdi tiesu spriedumi vai brutāli noziegumi. Viens no pasaulē pazīstamākajiem vācu gleznotājiem Gerhards Rihters, piemēram, pēckara gados radīja gleznu sēriju, kas atainoja nacistiskās Vācijas psihiatru, tā dēvētās eitanāzijas programmas ar nosaukumu "Akcija T4" (Aktion T4)¹ vadītāju Verneru Heidi (Werner Heyde) brīdī, kad viņš tika arestēts 1959. gadā. Gleznas tika radītas, balstoties uz fotogrāfijām avīzēs. Cita G. Rihtera darbu sērija 20. gadsimta 70. gados tika veltīta Vācijas Sarkanās armijas frakcijas (Rote Armee Fraktion jeb saīsināti RAF) gados jauno aktīvistu pašnāvībām (?) cietumā. Šeit mākslinieks izmantoja Štutgartes cietumā 1976. gada 6. maijā mirušās Ulrikes Meinhofas sejas fotogrāfijas presē. Juridiski notikumi un traģēdijas, kas visu pasauli piespiež caur mākslinieka prizmu paskatīties un aizdomāties par šo cilvēku dzīves vērtībām, motīviem un rīcību. Kā arī par to, kāda daļa patiesības tiek atspoguļota presē un kas paliek aiz kadra.

Juridiskie fakti un metodes, subsumcijas un teleoloģiskās redukcijas vienādojumi, vispārējo tiesību principu piemērošanas sausais atlikums ir lēmumi, kas ietekmē dzīves... Vīnes labākajā izstāžu zālē Kunsthalle Wien pašreiz (līdz pat 15. oktobrim) vērojama starptautiska izstāde "Kā dzīvot kopā" (How To Live Together), kurā, domājams, ikviens skatītājs, ne tikai jurists, ar interesi iepazīsies ar Brazīlijas tiesu praksi. Beļģu mākslinieks Johans Grimonpress (Johan Grimonprez) savā minūti un 16 sekundes garajā videoinstalācijā kiss-o-drome apspēlē paradoksālās sekas, kādas radīja viens tiesas spriedums Brazīlijā 80. gados. Tiesnesis bija piespriedis cietumsodu par skūpstīšanos sabiedriskā vietā, jo tas grauj morāli. Uz to reaģējot, visas pilsētas sabiedrība esot burtiski kļuvusi par skūpstiem apsēstajiem... Nepilnās 80 sekundēs auditorija tiek ievirzīta jurisprudences laukā, aicinot kļūt par īsteniem tiesību sociologiem, kas pārdomā tiesneša argumentāciju spriedumā, sabiedrības reakcijas apmērus un valdošo juridisko kultūru.²

Māksla nav nodalīta no tik pragmatiskas jomas kā tiesības. Vēl jo vairāk, ņemot vērā mākslas daudzējādās formas, kā arī arvien pieaugošu tās radītāju un patērētāju loku, attīstās īpaša apakšnozare – mākslas tiesības. Tām mūsu žurnāls vasarā veltīs atsevišķu specnumuru.