Augstākā tiesa ir noteikusi, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips neaizsargā privātpersonu pret tiesību normu interpretācijas maiņu,⁶ tādējādi faktiski padarot personu atkarīgu no tiesību piemērotāja prakses. Turklāt bieži mainot tiesību normas interpretāciju, tiesību piemērotājs, t.sk. tiesnesis, var nonākt pie tiesību normas piemērošanas patvaļas.⁷ Lai nepieļautu šādu patvaļu, būtu konkrēti jānosaka judikatūras maiņas pieļaujamības kritēriji, kā arī metodoloģija, kā pamatot judikatūras maiņas nepieciešamību.

Pašlaik tiesu prakse, mainot judikatūru, nav nostabilizējusies, turklāt nav noteikti arī konkrēti kritēriji judikatūras maiņas pieļaujamībai, tādējādi neskarot personas intereses, kā arī kritēriji, kādā veidā un cik izvērsti tiesai jāpamato judikatūras maiņa. Raksta autore piedāvā divus nosacījumus, kad judikatūras maiņa ir pieļaujama, un piedāvā stingri noteikt, ka tiesai ne tikai tiesību interpretācijas vai tālākveidošanas rezultātā jānonāk pie citas juridiskās atziņas, bet jāpamato, kāpēc jaunā atziņa ir pareizāka.

Judikatūras maiņas teorētiskie aspekti

Judikatūra ir publicēto (galvenokārt augstāko) tiesas nolēmumu kopums, kuriem ir principiāla nozīme un kas satur abstrakta rakstura juridiskās atziņas,⁸ konkrēti civillietās to pamato Civilprocesa likuma 5. pants.⁹ Par judikatūru ir atzīstami spēkā stājušies, tiesiski, secīgi un līdzīgi nolēmumi, kuros atrodamas tiesiskās atziņas, jaunas atziņas un juridiskās novitātes.¹⁰ Ievērojot, ka judikatūras jēdziens ir plaši aplūkots un nostiprinājies tiesību doktrīnā, šajā rakstā tas netiks padziļināti analizēts, bet tiks pievērsta uzmanība judikatūras maiņas pieļaujamības jautājumiem.

Satversmes 83. pantā noteikts, ka tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. Šis konstitucionālais princips nozīmē, ka tiesnesi, kurš izskata lietu, nedrīkst pakļaut nekādai ietekmei. Tādēļ pienākums neiejaukties spriedumu taisīšanā attiecas ne tikai uz likumdevēju un izpildvaru, bet arī uz pašu tiesu un ar tiesu varas realizāciju saistītām amatpersonām.¹¹

Tomēr, lai nodrošinātu tiesību normu vienveidīgu piemērošanu un tiesiskās drošības principa ievērošanu, tiesas ievēro arī tiesnešu radītās tiesības.¹² Līdz ar to ir jāizvērtē tas, cik ļoti tiesnesis ir saistīts ar esošo judikatūru, lai netiktu pārkāpts Satversmes 83. pants.

Tiesnešu saistība ar judikatūru izriet vismaz no trim demokrātiskas sabiedrības vispārējiem tiesību principiem. Pirmkārt, šī saistība izriet no taisnīguma principa. Tiesa spriež tiesu taisnīgi un tad, ja vienreiz jau šis jautājums zināmā veidā ir izspriests, būtu netaisnīgi tādu pašu jautājumu citā lietā izspriest citādi.¹³ Taisnīguma nodrošināšana tiesas spriedumos ne tikai pasargā indivīdu, bet nodrošina arī sabiedrības uzticēšanos. Tā arī tiek īstenoti taisnas tiesas kritēriji, jo tiesa, objektīvi noskaidrojot patiesību lietā un būdama neatkarīga, spriež tiesu taisnīgi un līdzīgi iepriekš spriestajam, jo arī tas bija taisnīgi.

Otrkārt, judikatūru ievērot pieprasa vienlīdzības princips. Ievērojot, ka personas ir vienlīdzīgas, tiesai jāpiemēro tā pati tiesību norma attiecībā uz konkrētu personu, tāpat kā tā tika piemērota pret citām personām, kuras atradās tādā pašā faktiskajā situācijā.