Pateicība par lieliski argumentētu filozofiskas ievirzes rakstu! Saistībā ar Advokatūras likuma 107.pantu Seskis atļausies atrefertēt zvērinātas advokātes un erudītas pasniedzējas Danas Rones teikto - ja advokāta prakses mērķis nav peļņas gūšana (negatīvais regulējums), tad kas tad ir advokāta prakses mērķis (pozitīvā regulējuma trūkums likumā)? Šajā sakarā atmiņas archīvos ataust diskusija padomju varas pēdējos gados ar skolas „poļitruku", kurš mēģināja pamatot cilvēku deportācijas pēc II Pasaules kara. Patiesībā viņš runāja gudri un arī pamatoti - norādīja, ka cilvēka darbības pamatā ir vairāki instinkti - izdzīvošanas, drošības, dzimtas turpināšanas un dominēšanas instinkts. Komunisma uzdevums ir radīt cilvēku, kurš maksimāli kontrolēs šos instinktus, lai kalpotu Dzimtenei, Partijai un citām ģenerālklauzulām. Cilvēku „rotācija" pastāvīgi piespiedu kārtā mainot to dzīvesvietas nometinājumā neļauj apmierināt drošības instinktu un iesakņoties, iemācot cilvēku dzīvot bez māju apziņas. Koncepcija racionāla, tomēr „poļitruks" nevarēja atbildēt uz vienu jautājumu - ja cilvēkam nav mantas, māju, ienākumu, ģimenes, ambīciju, kāda viņam ir motivācija kādam kalpot? Ja cilvēka vienīgais iemesls socializēties ir 2 l ūdens un 500 gramu maizes dienā, kā viņu piespiest kalpot, jo Valstij nav absolūti neviena instrumenta, lai ietekmētu šādu cilvēku. Protams, Pasaulē ir niecīgs autonomu cilvēku skaits, tomēr viņi nebūt nealkst nesavtīgi kalpot sabiedrībai (filozofs Diogens mucā) vai arī kalpo sabiedrībai tikai pēc saviem noteikumiem (diezin vai kompartija varētu piespiest māti Terēzi transportēt ieročus Kongo nemierniekiem vai piedalīties mākslīgā bada izraisīšanā Ukrainā). Turklāt, papētot dažādu kanonizētu personu (svēto), askētu, mūku, jogu un citu personu biogrāfijas, materiālā ziņā askēze ir bijusi vairāk viņu izvēle nekā spiesta nepieciešamība, jo ļaudis nāca pie viņiem pēc padoma un steberēja uz askētu alām pat cauri tuksneša smiltīm, atstājot ziedojumus, kuri vien bieži vien uzkrājās un pārvērtās mecenātu pienesumos slimnīcu, skolu, klosteru un citos veidos. Turklāt ir viens ļoti būtisks apstāklis - visi šie svētie, filozofi un jogi ir savu dzīves ideoloģiju izstrādājuši iekšējās cīņas ceļā nevis pakļaujoties iedarbībai no apkārtējas vides (likumiem, varas aktiem u.c.). Tādējādi, lai personu/personu grupu/nodarbošanās veidu neizslēgtu no mijiedarbības ar sociumu, un neradītu fanātiķu „nav ko zaudēt" grupas, katram negatīvam regulējumam nepieciešams korespondējošs pozitīvs regulējums, un advokāti nav izņēmums. Attiecīgi, arī zvērinātu advokātu birojs nav abstrakta eņģeļu pulcēšanās vieta, bet tīri laicīga organizācija, kuras statuss pagaidām no likumdevēja puses nav konkrēti noteikts.