1. Biotehnoloģisks izgudrojums

Ģenētikas pirmsākumi meklējami 19. gadsimta vidū, tomēr pēdējie sešdesmit gadi ir pagrieziena punkts ģenētikas attīstībā. Ģenētiskie pētījumi tiek veikti, lai uzzinātu, vai gēni ir tie, kas nosaka ne vien fiziskās, bet arī personiskās īpašības, izraisa slimības. Pētījumi ir aktualizējuši jautājumu, kas ir gēni un kāda ir to funkcija, jo izzināt visus gēnus nozīmētu uzzināt, kas patiesībā ir cilvēks.¹ Līdz ar to atklājums par kāda gēna īpašībām un funkcijām ir zinātnisks panākums, kas saistāms ar ievērojamu resursu ieguldījumu. Kā viens no izpētes līdzekļiem tiek pielietotas biotehnoloģijas ģenētisku modifikāciju veikšanā, gēnu rekombinēšanā. Tā rezultātā tiek radīti biotehnoloģiskie izgudrojumi jeb tehnoloģiskās jaunrades rezultāts, kas ietver bioloģisko materiālu vai tā apstrādes paņēmienu.

Biotehnoloģijas ietver:

1. atlasi, lai izveidotu mājdzīvniekus, mājlopus un lauksaimniecības kultūras ar vēlamajām īpašībām jeb modificētu organismu radīšanu;

2. gēnu inženieriju, kas izmaina organisma DNS. Metodes pamatā ir sugas izvēle, kas kalpos par gēna donoru, proti, satur īpašību, kuras iegūšana ir manipulācijas mērķis. Gēnu iegūst no donora organisma un ievada mērķa sugas pārstāvja DNS, izmantojot nesējvīrusu vai nesējbaktēriju, vai injicējot;

3. gēnu terapiju, kas ir metode, ar kuras palīdzību nelabvēlīgie gēni tiek aizstāti, lai veiktu slimību ārstēšanu. Gēnu terapija tiek īstenota dažādos veidos – somatisko šūnu terapija, apmainot nelabvēlīgo šūnu, apaugļotas olšūnas klonēšana, gēna izmainīšana, olšūnas atkārtota implantēšana.

Sākotnēji metode tika pielietota, lai radītu modificētus organismus (mērķis nebija slimību ārstēšana vai organisma īpašību izmainīšana embrija stadijā),² tomēr zinātnieki ir virzījušies tālāk, lai jau laikus ar gēnu tehnoloģijas palīdzību radītu ķermeņa rezerves daļas, kurām nepastāvētu atgrūšanās risks, kāds ir transplantācijas gadījumā, kā arī radītu rekombinētus medikamentus slimību ārstēšanai, piemēram, insulīnu. Kā viens no mehānismiem tiek izmantotas embrija cilmes šūnas, kuru iegūšanai tiek izmantota klonēšana, kas sniedz iespēju kontrolēt gēnu mutācijas, kuras rezultējas DNS rekombinācijā, izslēdzot citu DNS molekulu klātesamību.³

2. Patenti

2.1. Patentspējīgs izgudrojums

Pastāv uzskats, ka ģenētiskā informācija ir dabiski veidojies materiāls evolūcijas gaitā un ir cilvēces mantojums, kas pieder katram sabiedrības pārstāvim. Minētais nav bijis šķērslis atklājumus, it īpaši attiecībā uz gēniem, reģistrēt kā patentus dzīvajiem organismiem,⁴ kuru patentspēja tiek vērtēta pretrunīgi.

Patenta jēdziens ir saistīts ar izgudrojuma jēdzienu. Nepastāv vispārpieņemta izgudrojuma definīcija patentu tiesību jomā. Izņēmums ir Japānas Patentu likums,⁵ balstot definīciju uz Vācijas tiesu praksi, – izgudrojums ir augstvērtīgi realizēta tehniska rakstura ideja, kas radīta, izmantojot dabas likumus. Kā alternatīva tiek piedāvāta definīcija, kas par izgudrojumu dēvē jaunu, rūpnieciski izmantojamu tehnisku risinājumu, kurš acīmredzami neizriet no iepriekšējā tehnikas līmeņa.