1. Dalībnieka izslēgšana no sabiedrības

Būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm nevar aplūkot, neapskatot tiesiskās aizsardzības līdzekli, kura piemērošanas priekšnoteikums tas ir, – dalībnieka izslēgšanu no sabiedrības.

Rakstot par to, kā dalībnieka izslēgšana no sabiedrības kā tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir radies, krievu tiesībzinātnieks Aleksandrs Kuzņecovs norāda, ka šī tiesiskās aizsardzības līdzekļa rašanās ir paradoksāls piemērs tam, kā Vācijā, kurā tāpat kā citās kontinentālās Eiropas tiesību saimes valstīs dominē kodificētās, nevis precedentu tiesības, atsevišķi tiesību institūti, tajā skaitā šīs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, ir radušies un attīstījušies tiesu prakses un doktrīnas ceļā.³ Vācijas 1892. gada likums par sabiedrībām ar ierobežotu atbildību (Gesetz, betreffend die Gesellschaften mit beschränkter Haftung – de., turpmāk – GmbHG),⁴ no kura šis kapitālsabiedrību veids un daudzējādā ziņā arī tā regulējums tika aizgūts tālāk citās valstīs, šādu tiesiskās aizsardzības līdzekli neparedzēja. GmbHG 61. paragrāfs paredzēja tikai sabiedrības likvidāciju ar tiesas spriedumu, ja sabiedrības darbības mērķu sasniegšana kļuva neiespējama vai arī radās citi svarīgi iemesli. Tomēr tik strikts regulējums radīja būtiskas problēmas. Sabiedrības ar ierobežotu atbildību kā privātas, slēgtas kapitālsabiedrības dalībnieki parasti vienas sabiedrības ietvaros nav skaitā daudzi, un parasti tie ir visai tieši iesaistīti sabiedrības pārvaldē. Tādēļ, ja sabiedrības dalībnieku starpā radās strīds, kuru nebija iespējams atrisināt, nedz dalībniekiem vienojoties, nedz arī piemērojot mazāk kategoriskus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, piemēram, zaudējumu atlīdzību, vienīgais risinājums bija sabiedrības likvidācija, jo dalībnieku strīds tiešā un būtiskā veidā negatīvi ietekmēja sabiedrības tālāko darbību un lielākoties padarīja to neiespējamu. Bija jāmeklē mazāk radikāls, bet reizē tomēr efektīvs tiesiskās aizsardzības līdzeklis, kas ļautu sabiedrībai turpināt darbību, saglabāt biznesu un darba vietas. Šādu apstākļu iespaidā 1953. gadā Vācijas Federālā Augstākā tiesa (der Bundesgerichtshof – de.) pirmoreiz nonāca pie secinājuma, ka sabiedrības dalībnieks, kurš ir sabiedrības darbības problēmu cēlonis, var tikt no šīs sabiedrības izslēgts.⁵