Kopsavilkums

Sabiedrības un ekspertu vērtējumā par politiski vai sociāli svarīgiem atzītie 2015. un 2016. gada notikumi (bēgļu krīze Eiropā 2015. gadā; 2015. gada februāra Ukrainas, Krievijas, Vācijas un Francijas līderu vienošanās Baltkrievijā par miera plānu kara izbeigšanai Ukrainā; Francijas piedzīvotie šokējošie terorakti; Grieķijas bezprecedenta referendums par valdības parāda atmaksu; britu balsojums pamest Eiropas Savienību pēc 43 gadu dalības tajā) tikai daļēji kalpo par pamatu grozījumiem vai papildinājumiem konstitūcijās (kā formālā, tā materiālā nozīmē). Tikai atsevišķi jautājumi samērā ātri iekļauti likumdevēju darba kārtībā un pat kļuvuši par tiesību sistēmas sastāvdaļu, piemēram, ar valsts drošību un terorisma novēršanu saistītie jautājumi, tomēr pamatā valstīs, kuras piedzīvojušas uzbrukumus vai citādi saskārušās ar tiešiem draudiem valsts un sabiedriskajai drošībai (Francija, Ungārija).

Visplašākās izmaiņas skārušas un nākotnē skars tiesu varas atzaru, ieskaitot konstitucionālās tiesas. Daļā valstu vienlaikus tiek reformēta prokuratūra. Tādējādi likumdošanas iniciatīva, kas izraisīja konstitucionālo krīzi Polijā, izskanējusi visskaļāk, tomēr sava apjoma ziņā stāv tālu no reformām citās Eiropas reģiona valstīs (Ukraina, Bulgārija, Itālijas priekšlikumi).

Varas koncentrēšana vai vēlme mainīt esošo chechs and balances sistēmu vērojama gan Eiropas, gan Vidusāzijas un Centrālāzijas valstu priekšlikumos pamatlikuma pilnveidei. Politiskas stabilitātes nodrošināšanas nolūkā izmaiņas plānotas gan starp parlamenta palātām (Itālijas priekšlikumi), gan valdības un valsts vadītāju pilnvaru paplašināšanā vai samazināšanā.

Pamattiesību blokā 2015. un 2016. gadā visaktuālākais ir bijis ģimenes un partnerattiecību jautājums. Reģiona mērogā attiecībā uz šo jautājumu varētu runāt arī par "ideju ceļošanu", jo konstitūcijās tiek paredzētas kā tiesības reģistrēt kopdzīvi neatkarīgi no dzimuma, tā noteikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti.

Dienas kārtībā pārskatāmajā periodā vietumis bijuši šķietami sen atrisināti cilvēka pamattiesības skaroši jautājumi. Spilgtākie no tiem – nāvessoda atcelšana Kiprā un nevainīguma prezumpcijas nostiprināšana Kirgizstānā.

Rezultāti par ārvalstīs rīkotajos referendumos izdarītajām izvēlēm norāda uz šā institūta lietderību un pozitīvo ietekmi uz tālāku valsts politikas attīstību konkrētajā jomā. Turklāt šī instrumenta priekšrocības ir novērtētas, un tiek plānots palielināt to izmantošanas iespējas (Grieķija).

Gan bieža, gan apjomīga konstitūcijas grozīšana vai konstitūcijas "atvēršana" dažādu jautājumu noregulēšanai ir samērā izplatīta prakse, ja vien pats konstitūcijas teksts neparedz ilgstošu procedūru tās pārskatīšanai, piemēram, Grieķijā. Savukārt Maltā tā grozīta trīs reizes pēc kārtas, sākot ar 2014. gadu, spilgti demonstrējot, ka konstitūcija ir dzīvs "organisms".

Valstu prakse un pieņemtie lēmumi

I. Likumdevējvara

Itālija

Apjomīgi priekšlikumi konstitūcijas grozīšanai, kas skar likumdevēja varas atzaru, 2015. gadā izstrādāti Itālijā. Tie ietvēra vairākus noteikumus, kas varēja būtiski mainīt parlamentāro politisko sistēmu, kas izveidota saskaņā ar Itālijas 1948. gada konstitūciju, un tie ir:

• mainīt pašreizējo vienlīdzīgās varas sistēmu starp parlamenta palātām – Deputātu palātu (apakšpalāta) un Senātu (augšpalāta), stiprinot Deputātu palātas kompetenci;

• pārveidot Senātu par institūciju, kas pārstāv reģionālās valdības Itālijā;

• grozīt likumdošanas procedūru, novēršot konkurējošo likumdošanas kompetenci starp valsti un reģioniem, un izņemt no konstitūcijas visas atsauces uz provincēm.³

Bija paredzēts, ka reformu rezultātā samazinātos reģionu pārstāvju un arī augšpalātas – Senāta – ietekme parlamentā. Lēmumu pieņemšana kļūtu vienkāršāka un ātrāka, kā arī garantētu spēcīgāku un stabilāku centrālo valdību. Reformas pretinieki gan apgalvoja, ka tādējādi tiktu pārmērīgi nostiprināta centrālā izpildvara un apdraudēts varas dalīšanas princips.

Reformas galvenais mērķis bija nodrošināt politisko stabilitāti valstī. Mateo Renci, kurš premjera amatā ir kopš 2014. gada februāra, uzskatīja, ka stabilitāte vislabāk panākama, paplašinot valdības pilnvaras. Viņa vadībā sagatavotā reforma paredzēja lielāku centralizāciju, atņemot reģionālajām varasiestādēm (pavisam Itālijā ir 20 reģionu) tiesības pieņemt lēmumus par svarīgiem enerģētikas, transporta, vides aizsardzības un stratēģiskās infrastruktūras jautājumiem. Daļa šo pilnvaru pārietu valdībai, bet pārējās Senātam.

Papildus Senātam bija paredzēts piedzīvot arī šādas pārmaiņas:

• no 315 līdz 100 deputātiem samazinātos senatoru skaits;

• senatorus vairs neievēlētu tiešās vēlēšanās, bet ieceltu (piecus senatorus būtu iespēja iecelt prezidentam, pārējos deleģētu reģionālās varasiestādes);

• Senātam vairs nebūtu iespēju bloķēt parlamenta apakšpalātas pieņemtos likumus (arī budžeta likumu) un izteikt neuzticību valdībai.