1. Ievads

Nav noslēpums, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vairums starptautisko komercstrīdu tiek risināti ar starptautisko šķīrējtiesu, nevis valsts tiesu palīdzību, ir ārvalstu šķīrējtiesu spriedumu augstā izpildāmības iespējamība, pateicoties 1958. gada 10. jūnija Ņujorkas konvencijai par ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanu un izpildīšanu (turpmāk – Ņujorkas konvencija).¹ Ņujorkas konvenciju ir parakstījušas un ratificējušas, kā arī dienu dienā piemēro 157 (!) valstis (tai skaitā Latvija)² – visnotaļ ievērojams skaits jurisdikciju, kas palīdzējušas Ņujorkas konvencijai kļūt par, iespējams, visu laiku efektīvāko un sekmīgāko daudzpusējo tiesību instrumentu starptautisko komerctiesību vēsturē.³

Līdz šim starptautisko komercstrīdu izskatīšana valsts tiesās nav bijusi sevišķi pievilcīga, jo iespējas atzīt un izpildīt šādu strīdu spriedumus citās valstīs ir bijušas stipri ierobežotas. Ja neskaita Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) spēkā esošo Briseles režīmu, kas cita starpā reglamentē ES dalībvalstu tiesu spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās,⁴ kā arī dažus citus teritoriālās piemērojamības ierobežotus starptautiskus⁵ un reģionālus⁶ tiesību instrumentus šajā jomā, ārvalstu tiesu spriedumu atzīšana un izpilde līdz šim nav varējusi lepoties ar tādu instrumentu, kāds ir Ņujorkas konvencija ārvalstu šķīrējtiesu nolēmumu atzīšanai un izpildei.

Tomēr, iespējams, pateicoties arvien augošu popularitāti gūstošajai 2005. gada 30. jūnija Hāgas konvencijai par tiesas izvēles līgumiem, kas stājās spēkā 2015. gada rudenī, valsts tiesas var atgūt savu šķietami zaudēto ietekmi starptautisko komercstrīdu risināšanā. Šī raksta mērķis ir sniegt nelielu ieskatu pašā Hāgas konvencijā par tiesas izvēles līgumiem, kā arī mēģināt rast atbildi uz to, vai tā spēs izkonkurēt Ņujorkas konvenciju un Starptautisko šķīrējtiesu kā līdz šim populārāko starptautisko komercstrīdu risināšanas mehānismu.

2. Hāgas konvencija par tiesas izvēles līgumiem

Hāgas konvencija par tiesas izvēles līgumiem (turpmāk – Hāgas konvencija),⁷ tāpat kā daudzi citi starptautisko privāttiesību instrumenti, tika izstrādāta Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences (turpmāk – Hāgas konference) paspārnē.

Hāgas konference par spīti tās maldinošajam nosaukumam jau kopš 1955. gada ir pastāvīga starpvaldību organizācija (tās vēsture stiepjas vēl tālākā pagātnē un saistās ar Hāgas konferences pirmo sanāksmi 1893. gadā)⁸ ar galveno mītnesvietu Hāgā, kuras mērķis, kā to nosaka Hāgas konferences statūtu 1. pants, ir strādāt pie pakāpeniskas starptautisko privāttiesību normu unifikācijas jeb saskaņošanas. Līdz šim Hāgas konference ir izstrādājusi vairāk nekā 30 konvenciju un protokolu visdažādākajās starptautisko privāttiesību jomās.⁹ Kā svarīgākos instrumentus, kuriem pievienojies ievērojams skaits valstu, tai skaitā Latvija, var minēt, piemēram, 1961. gada 5. oktobra konvenciju par ārvalstu publisko dokumentu legalizācijas prasības atcelšanu, 1965. gada 15. novembra konvenciju par tiesas un ārpustiesas dokumentu izmantošanu civilajos un komerciālajos jautājumos, 1980. gada 25. oktobra konvenciju par starptautiskas bērnu nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem, kā arī šajā rakstā apskatīto 2005. gada 30. jūnija konvenciju par tiesas izvēles līgumiem.

Lai arī Hāgas konvencija tika parakstīta jau 2005. gada 30. jūnijā, tās spēkā stāšanās krietni aizkavējās. Hāgas konvencijas 31. pants nosaka, ka tā stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ir pagājuši trīs mēneši no otrā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta iesniegšanas Hāgas konvencijas depozitāram – Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijai.

Pirmā valsts, kura ratificēja un deponēja Hāgas konvencijas ratifikācijas instrumentu, bija Meksika, un tas notika 2007. gada 26. septembrī.¹⁰ Otrā valsts, kas parakstīja, toties vēl joprojām nav ratificējusi Hāgas konvenciju, ir Amerikas Savienotās Valstis (turpmāk – ASV), un tas notika 2009. gada 19. janvārī.¹¹ Ņemot vērā, ka Hāgas konvencija pieļauj arī reģionālo ekonomisko integrāciju organizāciju pievienošanos, ES savas ārējās ekskluzīvās kompetences ietvaros kā trešā parakstīja Hāgas konvenciju 2009. gada 1. aprīlī.¹² Tomēr tikai līdz ar Latvijas prezidentūru ES Padomē, ES apstiprinātais Hāgas konvencijas ratifikācijas instruments tika deponēts Hāgas konvencijas depozitārijā. Ņemot vērā Latvijas prezidentūru ES Padomē, šis gods tika toreizējam Latvijas vēstniekam Nīderlandes Karalistē Mārim Klišānam, kurš 2015. gada 11. jūnijā ES vārdā deponēja un iesniedza Hāgas konvencijas ratifikācijas instrumentu Hāgas konferences ģenerālsekretāram Kristofam Bernaskonī (Christophe Bernasconi).¹³ Trīs mēnešus pēc ratifikācijas instrumenta deponēšanas, t.