Juridiskā prese ir sava laikmeta juridiskās kultūras (sabiedrības tiesiskās apziņas, pamatvērtību un valdošo tiesību principu, tiesiskās un tiesu sistēmas uzbūves un efektivitātes utt.) spogulis. To rāda arī latviešu un Latvijas juridisko izdevumu vēsture.

Pirmo juridisko preses izdevumu latviešu valodā – nedēļas avīzi "Tiesu Vēstnesis" (1880–1884) – izdeva autodidakts ar pagastskolas izglītību, kas tieslietu pieredzi bija apguvis pagasta un tiesas rakstveža amatā, – pirmās latviešu atmodas darbinieks Māteru Juris (viņš, starp citu, ir arī juridiskās terminoloģijas celmlauzis, viens pats latviešu valodā iztulkojot vairākus apjomīgus tiesību aktus, to skaitā arī mūsu Civillikuma "tēvu" – Baltijas vietējo likumu kopojumu). Uz juridiska izdevuma veidošanu viņu pamudināja 19. gadsimta tiesu reformas Baltijas guberņās, kuru rezultātā Latvijā tika izveidotas pagasttiesas un valdes, kurās darbu uzsāka vairāki tūkstoši amatvīru bez jebkādas iepriekšējas pieredzes tieslietās. Otrs motīvs bija latviešu zemniecības dramatiskā tiesiskā situācija – gan likumu nezināšana, gan to nepieejamība: "Likumus zināt un izprast var tikai tie zemes iedzīvotāji, kuru valodā tie pasludināti. Latviešiem šis labums un šī katra pavalstnieka tiesība nav bijusi piešķirta."¹ Būdams viens no latviešu augošās gruntniecības ideologiem un tautas pašapziņas cēlājiem, Māteru Juris tomēr palika lojāls monarhists, kurš ne mirkli neapšaubīja pastāvošo tiesisko iekārtu un "Tiesu Vēstneša" lappusēs skuma par atentātā nogalināto caru Aleksandru II.

Latvijas valsts neatkarības pirmajā posmā juridiskajā presē valdīja liela daudzveidība. Izcilā valststiesībnieka Kārļa Dišlera un Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja Aleksandra Būmaņa uz maiņām vadītais "Tieslietu Ministrijas Vēstnesis" (1920–1940) bija būtisks jaunās demokrātiskās valsts tiesiskās sistēmas attīstības veicinātājs un tiesību doktrīnas flagmanis – vairākās jomās šī augstākās kvalitātes žurnāla publikācijas ir izmantojamas joprojām, tai skaitā, piemēram, pirmie Satversmes komentāri.

Diemžēl žurnālā redzams straujais juridiskās kultūras pagrieziens pēc valsts demokrātiskās iekārtas likvidācijas Kārļa Ulmaņa 1934. gada autoritārā apvērsuma rezultātā: "Tieslietu Ministrijas Vēstnesī" 30. gadu nogalē atrodam ne vien valsts apvērsuma "juridisko" pamatojumu, bet arī rakstus, kuros skaidrots vadonisms kā tiesību avots, "latvisko tiesību" izpratne utt.

Savukārt 1940. gads nāk ar vēl krasāku pavērsienu – līdzko Latviju ir okupējusi PSRS, "Tieslietu Ministrijas Vēstneša" abonenti sāk saņemt "Tieslietu Vēstnesi" (1940), kura pirmo laidienu rotā Staļina foto, bet ievadraksts slavē jauno "sociālistiskās likumības" laikmetu.

Starpkaru periodā iznāca arī divi juridiskie izdevumi mazākumtautību valodās, kas ir interesanti sava laikmeta un juridiskās kultūras liecinieki: Rīgas Vācu juristu biedrības žurnāls "Rigasche Zeitschrift fŸr Rechtswissenschaft" ("Rīgas Tiesību zinātņu laikraksts") (1926–1939) un Krievu juristu biedrības žurnāls "Закон и суд" ("Likums un tiesa") (1929–1938).

Pirmais koncentrējās galvenokārt uz Latvijas civiltiesībām, pamatoti uzskatīdams tās par savas vācbaltu juridiskās kultūras vēsturiskā mantojuma daļu, tomēr 20. gadsimta 30. gadu otrajā pusē šajā izdevumā aizvien vairāk ieskanējās arī redakcijas neslēptās simpātijas pret nacionālsociālistisko režīmu Vācijā un tā propagandēto tiesību izpratni (eugēnikas priekšstati krimināltiesībās, vācu "trešā reiha" ambīciju pamatojums starptautiskajās tiesībās u.c.).

Savukārt "Закон и суд" ap sevi pulcēja uz Latviju un citām Eiropas valstīm emigrējušos Krievijas juristus, kas, protams, bija naidīgi noskaņoti pret boļševiku režīmu PSRS un cerēja uz normālas tiesiskas kārtības atjaunošanu savā dzimtenē (atkarībā no politiskās pārliecības – vai nu demokrātiskas republikas, vai monarhijas formā).

Traģiski, bet šos divus – "iekšējās" un "ārējās" emigrācijas piemērus – savā ziņā atkārtoja arī trimdas latviešu juristu izdevumi: kādreizējā Sabiedrisko lietu ministrijas ierēdņa un jurista Kārļa Vanaga Vācijā izdotais "Tiesībnieks" (1947–1950) un bijušā Latgales apgabaltiesas priekšsēdētāja Konstantīna Ozoliņa Zviedrijā rediģētie "Latviešu Juristu Raksti" (1959–1973) darbojās ar diviem galvenajiem mērķiem – saglabāt Latvijas tiesību mantojumu gadījumam, ja izdotos atjaunot valsts neatkarību, kā arī uzturēt juridisko argumentāciju pret PSRS veikto Latvijas valsts okupāciju un aneksiju.

Līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu atsākās arī brīvas juridiskās preses darbība: lai minam, piemēram, Tieslietu ministrijas izdoto žurnālu "Temīda" (1990–1993, galvenais redaktors Imants Lastovskis), kas spilgti raksturo dramatisko un brīžiem arī apjukuma pilno laiku, kad notika Latvijas neatkarības atjaunošana un tika sperti pirmie soļi tiesiskās sistēmas pārveidē no padomju tiesībām uz Rietumeiropas tiesību tradīciju. Žurnāls publicēja starptautisku dokumentu tekstus, Rietumeiropas latviešu juristu skaidrojumus (Egila Levita raksts par Latvijas statusu no starptautisko tiesību viedokļa u.c.), Latvijas juristu forumu dokumentus, jaunu likumu projektus utt. (bet vienlaikus arī spoku stāstus, ekstrasensu pareģojumus, ezotērisku literatūru un karikatūras!).

Kā zinātniski augstvērtīgs Latvijas juridiskās preses paraugs noteikti jāmin profesora Edgara Meļķiša iniciētais un Daigas Iļjanovas (Rezevskas) vadītais žurnāls "Likums un Tiesības" (1999–2009) – daudzas šī izdevuma publikācijas ir ļoti būtiska jaunāko laiku tiesību doktrīnas sastāvdaļa.

Atgriežoties pie "Jurista Vārda", noteikti jānorāda tā pamatlicējs – Latvijas Republikas oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" galvenais redaktors Oskars Gerts, kurš, labi apzinādamies, ka līdzās likumu publicēšanai ir nepieciešamas arī diskusijas par tiem, 1995. gadā laikrakstā izveidoja rubriku "Jurista Vārds", darbu pie tās uzticot tieslietu redaktorei Ritai Belousovai. Rubrika pakāpeniski kļuva par laikraksta pielikumu, bet 2002. gadā – par patstāvīgu preses izdevumu.

Atskatoties atpakaļ, protams, jāatzīst, ka sākums nebija viegls – ne vien "Jurista Vārda" veidotāju pieredzes trūkuma dēļ, bet arī tādēļ, ka Latvijā nebija atklātas juridiskas diskusijas tradīciju – tiesībnieki nebija viegli pierunājami atklāti paust savas domas, un tas nozīmēja, ka nelielajai redakcijai (ilgu laiku tikai divu cilvēku sastāvā) vislielākās pūles sagādāja satura piepildīšana. Iespējams, ka līdzīgi jutās arī Kārlis Dišlers, kurš tālajā 1923. gadā "Tieslietu Ministrijas Vēstnesī" rakstīja, ka "[..] griežas vispirms pie Latvijas juristiem – tiesu iestāžu darbiniekiem, advokātiem, ierēdņiem u.c. ar lūgumu: pabalstīt žurnālu ar ievietošanai noderīgiem materiāliem [..]".

Līdzīgi "Jurista Vārda" autoru loka pakāpeniskai izveidei (pašlaik to skaits pārsniedz tūkstoti, bet "Jurista Vārda" arhīva datubāzē uzkrāti daudzi tūkstoši publikāciju) šo gadu garumā noritējuši arī redakcionālās politikas meklējumi: no koncentrēšanās uz likuma komentāriem un praktiskiem skaidrojumiem un tai gluži pretējās idejas par zinātniska izdevuma veidošanu, pakāpeniski nonākot līdz pašreizējai formai un saturam – "Jurista Vārdam" kā drukātam izdevumam un elektroniskam portālam, kura mērķis ir uzturēt plašu, profesionālu tiesību zinātnieku un tiesību praktiķu, kā arī tiesībpolitikas veidotāju diskusiju par Latvijas tiesiskās sistēmas problēmām un nepieciešamajiem uzlabojumiem ar mērķi veicināt tiesiskuma nostiprināšanos Latvijā. Papildus tam "Jurista Vārda" elektroniskais arhīvs ir lielākā Latvijas tiesību piemērotājiem pieejamā tiesību doktrīnas krātuve. Tāpat izdevums, protams, kalpo arī kā juristu tālākizglītības rīks un aktuālās informācijas apmaiņas platforma par norisēm tieslietu sistēmā.

Par savu ilgo mūžu un veiksmīgo līdzšinējo attīstību "Jurista Vārds" ir pateicīgs ne vien saviem teicamajiem ārštata autoriem un uzticīgajiem lasītājiem, bet arī izdevējam – VSIA "Latvijas Vēstnesis" (jo īpaši jāuzsver ilggadējās uzņēmuma vadītājas Dainas Ābeles ieguldījums) un tiem autoritatīvajiem juristiem un politiķiem, kas žurnālam izšķirošos brīžos ir to atbalstījuši, uzskatot, ka Latvijas tiesiskās sistēmas attīstība bez pastāvīgas profesionālas tiesībpolitiskas diskusijas būtu daudz sarežģītāka (šeit noteikti jāmin Egils Levits, Ilma Čepāne, Gaidis Bērziņš, Kalvis Torgāns u.c.).

Līdzīgi kā "Jurista Vārda" priekšgājēji, arī šis izdevums ir sava laikmeta juridiskās kultūras spogulis. Latvijas tiesiskās sistēmas attēls, kas bijis redzams "Jurista Vārdā", pa šiem gadiem ir ļoti būtiski mainījies – un uz labo pusi! No mokošās postpadomju tieslietu sistēmas transformācijas situācijas līdz neapšaubāmi Rietumu tiesību tradīcijā integrētai tiesiskajai sistēmai kā funkcionējošas demokrātiskas un tiesiskas valsts elementam (kaut arī joprojām ar trūkumiem un apdraudējumiem).

Arī šis, tūkstošais, "Jurista Vārds" ir iecerēts kā "spogulis" situācijai, kādā Latvijas tiesiskā sistēma atrodas uz valsts otrās simtgades sliekšņa. Esam ļoti pateicīgi autoriem, kas atsaucās redakcijas priekšlikumam veikt "ekspresauditu": analizēt Latvijas tiesu varas organizāciju, likumdošanas procesa kvalitāti un digitalizācijas ietekmi uz tieslietām, kā arī secīgi caurlūkot visas lielākās tiesību nozares, definēt to problēmas un formulēt tuvākās un tālākās attīstības virzienus. Ņemot vērā aplūkojamo jautājumu plašumu, publikācijām tika noteiktas stingras apjoma prasības. Tādējādi katru žurnāla nodaļu veido viens lielāks (situācijas apskata) raksts un vairākas nelielas replikas, kas vērš uzmanību uz konkrētiem problēmjautājumiem.

Nevar nepieminēt zināmu optimismu, ko vieš tūkstošā "Jurista Vārda" autoru kolektīvs – līdzās pieredzējušiem tiesībniekiem mēs redzam arī daudz jaunu, ļoti labi izglītotu (bieži vien Rietumeiropas augstskolās) juristu, kas profesionāli izauguši pēdējā desmitgadē, tātad viņu jurista redzesloks jau no sākta gala ir integrēts Rietumu liberālās demokrātijas tiesiskuma izpratnes tradīcijās. Tas ļauj cerēt, ka pašreizējās Latvijas tiesiskās sistēmas trūkumi (tiesu neatkarības problemātika un nepietiekamā tieslietu sistēmas darbinieku kvalifikācija, sistēmas efektivitātes trūkums, sabiedrības neuzticēšanās tiesu varai, likumdošanas kvalitātes nepietiekamība, korupcijas un valsts nozagšanas draudi u.c.) tuvākajā laikā tomēr varētu tikt enerģiski pārvarēti.

Protams, šis žurnāla laidiens nevar pretendēt uz detalizēta un vispusīga atzinuma statusu, kam būtu nepieciešamas daudzas ekspertu komisijas, starptautiski vērtētāji un plaša institucionāla iesaiste. Tomēr esam pārliecināti, ka šis kaleidoskopiskais viedokļu apkopojums var kalpot par labu izejmateriālu Latvijas tiesībnieku diskusijām un rīcībai, sagaidot Latvijas Republikas simtgadi un plānojot mūsu valsts tiesiskās sistēmas attīstību otrajā gadu simtā.

Pirmā Latvijas juristu klātienes tikšanās, kuras mērķis būs šāda tiesībpolitiska domu apmaiņa, notiks jau 10. novembrī Latvijas Universitātē – tas būs "Jurista Vārda" lasītāju un autoru forums "Latvijas tiesiskās sistēmas izaicinājumi valsts otrajā simtgadē", uz ko laipni tiek aicināti visi Latvijas tiesībnieki, kas vēlas piedalīties sarunā par mūsu valsts tiesiskās sistēmas nākotni!

Esam pārliecināti un ceram, ka sekos vēl arī daudzas citas domu apmaiņas (piemēram 2018. gadā gaidāmais Pasaules latviešu juristu kongress), kā arī praktiski darbi, kas iemiesos šo diskusiju secinājumus.

Visu mūsu kopējais mērķis bez šaubām ir neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts ilgtspēja un uzplaukums. Savukārt tiesiskums, likuma vara, kas daudzējādā ziņā ir juristu atbildība, ir viens no obligātiem Latvijas pastāvēšanas priekšnosacījumiem.