Lai gan Vispārīgā datu aizsardzī

Tiesības uz personas datu aizsardzību ir daļa no tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un ir nostiprinātas gan nacionālajā, gan Eiropas Savienības līmenī. Latvijas Republikas Satversmes 96. pants nosaka personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.¹ Tāpat 2001. gadā Latvija ratificēja Eiropas Padomes 1981. gada 21. janvāra Konvenciju par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi (turpmāk – Konvencija Nr. 108), kuras mērķis ir nodrošināt jebkurai personai neatkarīgi no nacionalitātes vai dzīvesvietas tās tiesību un pamatbrīvību, it īpaši tiesību uz privātumu, ievērošanu attiecībā uz personas datu automātisko apstrādi (datu aizsardzība).² Gan nacionālajā, gan starptautiskajā līmenī darbojas vairāki normatīvie akti, kuri regulē personas datu aizsardzības noteikumus. No 2000. gada darbojas Fizisko personu datu aizsardzības likums, kura mērķis ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, it īpaši privātās dzīves neaizskaramību, attiecībā uz fiziskās personas datu apstrādi.³ Savukārt 1995. gadā ir pieņemta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti⁴ (turpmāk – Direktīva), kuras mērķis ir aizsargāt fizisko personu pamattiesības un brīvības, un jo īpaši viņu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību attiecībā uz personas datu apstrādi. Minētā Direktīva tika ieviesta Latvijā, pieņemot Fizisko personu datu aizsardzības likumu.

Jau vairāk nekā 15 gadus Latvijā ir pieņemti un darbojas personas datu aizsardzības noteikumi. Normatīvais regulējums paredz, kas ir pārzinis un operators, viņu pienākumus un tiesības, atrunā datu subjekta tiesības un rīkus, lai aizsargātu savas intereses, nosaka uzraudzības iestādes – Datu valsts inspekcijas – kompetenci un darbības jomu. Attiecīgie strīdi tikuši skatīti arī tiesu instancēs, veidojot tiesu praksi, savukārt Datu valsts inspekcija katru gadu izdod rekomendācijas personas datu apstrādei specifiskajās jomās.

Gudrās ierīces un interneta attīstība radījusi jaunu attieksmi pret personas privāto dzīvi

Gan Konvencija Nr. 108, gan Direktīva tika izstrādāta laikā, kad cilvēku dzīve nebija tik ļoti saistīta ar informācijas tehnoloģijām un personas dati tika apstrādāti pārsvarā kartotēkās vai lielās informācijas sistēmās. Cilvēkam nebija viedtālruņa, kas nosaka viņa atrašanās vietu, soļu skaitu, cik viņš nostaigājis, sirds ritmu treniņa laikā, vai gudro māju, kas pielāgo siltuma līmeni mūsu ķermeņa temperatūrai, tējkannu, kura pati ieslēdzas noteiktā laikā, lai kafija būtu gatava, kad pieceļamies no rīta, pulksteņu, kas saka mums, kad jāpieceļas no sava darba krēsla un jāsāk vingrot.