Vienlaikus uz šī jautājuma aktualitāti un pastāvošajām problēmām norāda gan žurnāla "Jurista Vārds" 2016. gada 18. oktobrī publicētais Sigitas Bebres raksts "Ieilgušās problēmas medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu noteikšanā un izpildē", kurā, autora ieskatā, tomēr netiek atspoguļotas pilnībā visas problēmas, kas saistītas ar MRPL piemērošanu, gan www.pietiek.com 2017. gada 1. maija publikācija "Tiesnese neievēro likumu, liekot sievietei palikt piespiedu ārstēšanā", kas gan vairāk saistīts ar tiesu organizatorisko darbu, tomēr daļēji ieskicē arī vairākus autora šajā rakstā norādītos problēmjautājumus.

Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļa jēdziens

Krimināllikuma² (turpmāk – KL) 8. nodaļā reglamentētie MRPL pēc tiesiskās dabas ir pieskaitāmi citiem krimināltiesībās paredzētajiem piespiedu ietekmēšanas līdzekļiem, jo to realizāciju nodrošina valsts piespiedu kārtā ar attiecīgu institūciju palīdzību.³ Var uzskatīt, ka MRPL ir īpašs krimināltiesisks piespiedu ietekmēšanas veids, kā procesuāli vērsties pret noziedzīgu nodarījumu izdarījušām personām ar psihiskiem traucējumiem vai slimībām.

Personas pieskaitāmības jautājums ir vērtējams, lai noteiktu noziedzīga nodarījuma obligāti konstatējamo elementu – noziedzīga nodarījuma subjektu. Savukārt noziedzīga nodarījuma subjektīvā puse norāda uz personas psihisko attieksmi pret nodarījumu. Situācijās, kad tā sirgst ar psihiskās darbības traucējumiem vai garīgo atpalicību (nepieskaitāmības medicīniskais kritērijs) un nespēj saprast vai vadīt savu rīcību (nepieskaitāmības juridiskais kritērijs), tāpat arī nespēj konstruktīvi definēt savu attieksmi pret to, subjektīvās puses analīzē konstatējama nepilnība. Personas nespēja saprast savu darbību nozīmē nespēju saprast savas darbības vai bezdarbības faktisko pusi un kaitējumu, kā arī nespēju paredzēt cēloņsakarību starp savu nodarījumu un iespējamām sekām. Savukārt ar nespēju vadīt savu rīcību jāsaprot, ka persona nespēj atteikties no savām slimīgajām tieksmēm, pat ja apzinās to kaitīgumu.⁴ Izpildoties jebkurai no šo divu grupu apstākļu kombinācijām, rodas pamats personu atzīt par nepieskaitāmu vai arī par daļēji pieskaitāmu. KL 8. panta otrā daļa paredz, ka, nosakot noziedzīga nodarījuma izdarījušas personas vainas formu, jākonstatē tās psihiskā attieksme pret nodarījuma objektīvajām pazīmēm. Tādējādi KPL 19. panta trešās daļas izpratnē šaubas par vainu ietver arī šaubas par personas psihisko attieksmi. Līdz ar to noziedzīga nodarījuma subjekts jāvērtē kopsakarā ar subjektīvo pusi.⁵

Pietrūkstot subjektīvajai pusei, neveidojas noziedzīga nodarījuma sastāvs, un saskaņā ar KL 13. panta pirmo daļu persona, kas nodarījuma izdarīšanas laikā atradusies nepieskaitāmības stāvoklī, nav saucama pie kriminālatbildības un tiesa tai var piemērot likumā noteiktos MRPL.

Salīdzinot persona ierobežotas pieskaitāmības stāvokli un nepieskaitāmības stāvokli, jānorāda, ka tie atšķiras pēc personas uztveres, notiekošā apzināšanas un gribas vadīšanas spēju pakāpes. Būtiskākā atšķirība ir personas spēju pakāpe saprast savu darbību un spēja to vadīt.⁶ Tiesai, izvērtējot gadījuma apstākļus un ņemot vērā tiesu psihiatra atzinumu par personas veselības stāvokli, arī ierobežoti pieskaitāmai personai var piemērot MRPL.