Krievijas Federācijas valsts iestādes bija radījušas nekļūdīgu krāpšanas procesu (State directed failsafe system), kura uzdevums bija nodrošināt dopinga kontroles pozitīva rezultāta "izzušanu" (Disappearing Positive Methodology). Šo krāpšanas procesu koordinēti īstenoja Krievijas antidopinga laboratorijas Maskavā un Sočos, Sporta ministrija, Nacionālais sporta centrs un Federālais drošības dienests, turklāt krāpšanas shēmā gan sportisti, gan antidopinga laboratoriju darbinieki faktiski tika iesaistīti piespiedu kārtā. Krāpšana aizsākās jau Londonas olimpiskajās spēlēs 2012. gadā, tika turpināta 2013. gada universiādē un pasaules vieglatlētikas čempionātā Maskavā, bet savu kulmināciju sasniedza Soču olimpiskajās spēlēs 2014. gadā.

Pie šādiem secinājumiem, balstoties uz liecinieku liecībām un pēcpārbaudēs konstatētajām anomālajām dopinga provēm, nonāca vairākas Starptautiskās Olimpiskās komitejas organizētas komisijas un eksperti (ieskaitot Kanādas juristu Ričardu Maklārenu (Richard H. Mclaren)), kā arī disciplinārā komisija Denisa Osvalda (Denis Oswald) vadībā, kas jau ir lēmusi par vairāku 2014. gada olimpisko medaļu atņemšanu Krievijas sportistiem. Savukārt Starptautiskā Olimpiskā komiteja, balstoties uz šiem secinājumiem, 5. decembrī pieņēma lēmumu sodīt Krieviju ar liegumu kā valstij piedalīties gaidāmajās 2018. gada ziemas olimpiskajās spēlēs. Tiek uzsvērts, ka sodīta tiek valsts, jo krāpšanas shēma tikusi organizēta valstiskā līmenī. Savukārt no dopinga "tīrie" sportisti spēlēs varēs startēt. Tādējādi ir nodalīta atbildība un konkretizēts vainīgais – Krievijas valsts iestādes un amatpersonas, kas piedalījušās krāpniecības īstenošanā, nevis shēmā neiesaistīti un no dopinga "tīri" sportisti.

Cita starpā jāatzīmē arī mediju loma šī milzīgā dopinga skandāla atklāšanā: izmeklēšana aizsākās pēc tam, kad nepilnu gadu pēc Soču olimpiādes, 2014. gada decembrī, Vācijas televīzijas kanālā ARD tika demonstrēta žurnālista Hajo Zepelta (Hajo Seppelt) dokumentālā filma "Slepenais dopings: kā Krievija gatavo savus uzvarētājus" (Geheimsache Doping: Wie Russland seine Sieger macht), kurā pirmo reizi tika publiskotas liecības par dopinga sistēmu Krievijā.

Olimpiskās komitejas lēmums, kas pēc tās vadītāja atzinuma ir reakcija uz līdz šim nepieredzētu uzbrukumu olimpisko spēļu integritātei, protams, ir raisījis dažādu reakciju. No vienas puses, Rietumu pasaulē tas tiek saukts par pārāk maigu, jo tomēr dod iespēju Krievijas sportistiem startēt olimpiādē. No otras puses, Krievijā tas raisījis milzīgu sašutumu, jo tiek uztverts kā pazemojums valstij.

Šī situācija liek kārtējo reizi domāt par paradoksālo "pēcpatiesības" un pamatvērtību sairuma laikmetu, kurā diemžēl dzīvojam. Dūmu aizsegs, kas kaimiņvalsts kontrolētajā informācijas telpā tiek bagātīgi izpūsts pār apkaunojošo skandālu ("kārtējais Rietumu mēģinājums nospiest Krieviju uz ceļiem", "dopingu lieto visi, bet visvairāk paši amerikāņi" utt.), nespēj nosegt āža kāju – šī valsts inspirēja ārkārtīgi plašu krāpšanas shēmu un, protams, tagad nav gatava atzīt savu vainu, kur nu vēl to nožēlot vai sodīt vainīgos. Uz kādām morālām vērtībām var balstīties sabiedrība, kas uztraucas nevis par to, ka kāds ir negodīgs, bet gan par to, ka šī negodība ir atklāta un sodīta?

Vēl jo vairāk šai sakarā pārsteidz atsevišķi Latvijas sporta nozares (bijušie) funkcionāri, kas izteikušies, ka Starptautiskās Olimpiskās komitejas lēmums ir bijis pārāk bargs. Jo tieši Latvijas sportisti taču bija starp tiem, kam Soču olimpiādē tika "nozagts" visvairāk un kas tagad var pamatoti cerēt uz taisnīguma atjaunošanu. Kaut gan mēdz teikt, ka novēlots taisnīgums nav taisnīgums, tomēr kaut nelielu gandarījumu no krāpniekiem atgūtas olimpiskās medaļas noteikti nesīs.