Pirmās Latvijas Republikas laikā pamatoti tika atzīts, ka dzīvokļa īpašums nevar pastāvēt kā atsevišķs īpašuma objekts. Apstāklis, ka likumdevējs ir kreacionējis speciālo tiesību normu - Dzīvokļa īpašuma likumu negroza situāciju, ka dzīvokļa īpašniekam nekas nepieder. Kas tad pieder dzīvokļa īpašniekam - iekšējie logi, ārējie ir fasādes, tātad kopīpašumā, sienas nepieder, jo nesošās konstrukcijas, grīda un griesti nepieder, arī nesošās konstrukcijas, pat radiatori ir saistīti ar mājas apkures sistēmu. Tātad dzīvokļa īpašniekam pieder tikai gaisa telpa, kas ierobežota ar dzīvokļa sienām, pārējais ir kopīpašums, par ko lemj mistiska organizācija - dzīvokļa īpašnieku kopība. Atšķirībā no zemes īpašnieka, kurš savu zemi var nodot citam, nostājoties uz robežas ar vienu kāju, uzliekot akmeni uz galvas un simboliski pasniedzot zemes sauju jaunajam īpašniekam, dzīvokļa īpašnieks var nodot tikai durvju atslēgas un nodrošināt pieeju vairākiem gaisa kubikmetriem. Patiesībā dzīvojamās mājas īpašnieki ierobežo zemes īpašnieka tiesības uz gaisa telpu un zemes dzīlēm, kurās ierušināti patvaļīgās būvas pamati. Ja zemes īpašnieks ir komersants, tad dzīvokļa īpašnieki atzīstami par patiesajiem labuma guvējiem, kuriem jāmaksā ne tikai nomas maksa par zemes nomu, bet arī nodokļi par komersanta komercdarbību. Pārējos gadījumos daudzdzīvokļu mājas kopā ar iedzīvotājiem un mantu ir zemes īpašnieka īpašums.