2016. gada 13. jūlijā stājās spēkā 2016. gada 9. jūnija Civilprocesa likuma (turpmāk – CPL) grozījumi,¹ kas paredzēja vairākas nozīmīgas izmaiņas kasācijas instances darbā. Kopš grozījumu pieņemšanas ir pagājis pietiekams laiks, lai varētu sniegt vismaz pirmos novērojumus par dažu grozījumu piemērošanas praksi un identificētajām problēmām. Referāta mērķis ir ieskicēt dažus praktiskus un juridiska rakstura aspektus saistībā ar grozītā CPL 464.¹ panta otrās daļas 2. punkta jauno redakciju salīdzinājumā ar normas iepriekšējo redakciju. Vienlaicīgi tiks analizēti arī citi aktuāli jautājumi saistībā ar kasācijas tiesvedības atteikumiem, to skaitā arī rīcības sēdes lēmumu pieņemšana rezolūcijas veidā. Nobeigumā īsumā tiks apskatīts arī Vācijas regulējums un pieredze.

Pirmais, uz ko būtu jāvērš uzmanība, ir tas, ka 2016. gada 9. jūnija CPL grozījumu pirmsākumi faktiski ir meklējami jau 2008. gada 22. maija CPL grozījumos, kad pirmo reizi tika būtiski paplašināts rīcības sēdes pilnvaru apjoms, papildinot CPL ar jaunu 464.¹ pantu, pārņemot Administratīvā procesa likuma 338.¹ panta redakciju. Tam sekoja 2012. gada 15. marta likums, ar kuru CPL 464. pants tika papildināts ar 4.¹ daļu, piešķirot tiesības sastādīt rīcības sēdes lēmumus rezolūcijas veidā. Abi iepriekš norādītie CPL grozījumi ir izpelnījušies plašu kritiku.² Jāatzīst, ka pastāv objektīvs pamats kritiski paraudzīties arī uz CPL 2016. gada 9. jūnija grozījumiem. Tomēr pirms jebkādas kritikas paušanas un praksē identificēto problēmjautājumu analizēšanas ir būtiski noskaidrot 464.¹ panta otrās daļas grozījumu būtību un mērķi, kā arī apskatīt 2008. gada 22. maija un 2012. gada 15. marta CPL grozījumus, tādējādi veidojot pilnvērtīgāku priekšstatu par 2016. gada 9. jūnija CPL grozījumiem un kasācijas tiesvedības reformu Latvijā kopumā.

Lai varētu labāk izprast 2016. gada 9. jūnija CPL grozījumu mērķi, būtu jāpievēršas likumprojekta anotācijai. Saskaņā ar likumprojekta anotācijā norādīto CPL grozījumu mērķis ir atslogot Augstāko tiesu un nodrošināt, ka Augstākās tiesas Civillietu departamenta resursi tiek primāri novirzīti principiālu un visai tiesību sistēmai un tautsaimniecībai nozīmīgu tiesību jautājumu izskatīšanai.³ Autorei nav pamata apšaubīt, ka likumprojekta anotācijā norādītais mērķis tika sasniegts. Diemžēl uz referāta izstrādes dienu nav pieejami Augstākās tiesas statistikas dati par 2017. gadu, lai varētu ilustratīvi redzēt Augstākās tiesas sasniegumus.

Runājot par CPL 464.¹ panta otrās daļas grozījumu mērķi un būtību, jāpievērš uzmanība arī Augstākās tiesas Civillietu departamenta zinātniski analītiskā padomnieka Riharda Gulbja paustajam viedoklim, ka likumdevējs ir atteicies no subjektīvās norādes uz tiesnešu kolēģijas šaubu neesamību par pārsūdzētā sprieduma tiesiskumu, tā vietā dodot priekšroku norādei par to, ka trūkst acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs.⁴ Pēc R. Gulbja domām, šāds formulējums precīzāk raksturo kasācijas sūdzības izvērtēšanas procesu Augstākās tiesas rīcības sēdē, jo tajā, izvērtējot gan kasācijas sūdzības argumentus, gan lietas materiālus, tiek izdarīts secinājums par kasācijas sūdzības argumentu pamatotību.

Ar minētajiem CPL 464.¹ panta otrās daļas 2. punkta grozījumiem noteikts, ka kasācijas tiesvedības ierosināšana var tikt atteikta, ja nav pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs un vienlaikus lietai nav nozīmes publiskās intereses aizsardzībā jeb "būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā". Tāpat tiek uzsvērts, ka iepriekšējā regulējumā lietotā norāde "izskatāmajai lietai nav nozīmes judikatūras veidošanā" ir grozīta, atsakoties no termina "judikatūra" lietošanas un papildinot to ar kvalificējošo pazīmi "būtiska". Norāde uz lietas nozīmi vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā precīzāk raksturo kasācijas tiesvedības mērķi, jo judikatūras veidošana nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, lai nodrošinātu kasācijas instances pamatfunkcijas īstenošanu. Savukārt būtiskuma kritērijs nepieciešams, lai pienākums rosināt kasācijas tiesvedību attiektos tikai uz tiem gadījumiem, kad lietā izvērtējamam tiesību jautājumam ir nozīme citu lietu izskatīšanā. Augstākā tiesa primāri nav augstākā tiesu instance, kur persona var pārsūdzēt tai nelabvēlīgo tiesas nolēmumu, bet gan tiesu instance ar īpašu uzdevumu – nodrošināt likuma vienveidīgu piemērošanu un tiesību tālākveidošanu, proti, tās galvenais uzdevums ir kalpot visas sabiedrības interesēm. Minētās publiskās intereses prioritāte ņemama vērā, izvērtējot Augstākās tiesas resursu novirzīšanu konkrētu uzdevumu izpildei.