Bieži izskan viedoklis, ka nelikumīga kultūras priekšmetu tirdzniecība ir viena no izplatītākajām starptautiskās noziedzības formām uzreiz pēc nelikumīgas ieroču un narkotisko vielu tirdzniecības. Tāpat bieži tiek minēts, ka tā kalpo par finansējuma avotu teroristisku aktivitāšu atbalstam.¹ Šādiem apgalvojumiem pietrūkst pētnieciska seguma. Tomēr nav noliedzams, ka FIB un citas izmeklēšanas iestādes katru gadu izmeklē ar mākslu saistītus noziegumus, kuru radītie zaudējumi mērāmi miljonos dolāru.² Viens no izplatītākajiem šāda veida noziegumiem ir nelikumīga kultūras priekšmetu tirdzniecība, kurā ietilpst gan darījumi ar senlietām, gan mākslas priekšmetiem.

Nelikumīgi iegūtas kultūras vērtības no muzejiem, arheoloģisko izrakumu vietām un reliģiskām ēkām veido lielu daļu no nelegālā mākslas vērtību tirgus. Īpaši aktuāla šādu vērtību parādīšanās tirgū ir kara vai konflikta gadījumos, nelegālajā tirgū nonākot senlietām, piemēram, no Sīrijas un Irākas, bet arī miera apstākļos starptautiskajā apritē parādās kultūras priekšmeti ar neskaidru izcelsmi un īpašuma tiesību vēsturi.

2016. gada beigās tika plānots, ka vēl 2017. gadā notiks Latvijas pievienošanās divām nozīmīgām starptautiskām konvencijām – "UNESCO 1970. gada Konvencijai par kultūras priekšmetu nelikumīgas ievešanas, izvešanas un nodošanas aizliegšanas līdzekļiem"³ (turpmāk – UNESCO 1970. gada konvencija) un "UNIDROIT 1995. gada Konvencijai par zagtajiem vai nelikumīgi izvestajiem kultūras priekšmetiem"⁴ (turpmāk – UNIDROIT 1995. gada konvencija), kuru mērķis ir aizsargāt valstu kultūras īpašumu pret zādzībām un nelikumīgu izvešanu starptautiskā līmenī. Lai arī Latviju nevarētu uzskatīt par vienu no lielākajām nelikumīgi izvesto kultūras priekšmetu izcelsmes valstīm, vilcināšanās pievienoties starptautiskajiem pamatdokumentiem, nav ieteicama.

Latvijā šobrīd pastāvošais regulējums

Latvijā šobrīd ir spēkā Eiropas Savienības tiesiskais regulējums par mākslas priekšmetu izvešanu un nelikumīgi izvesto mākslas antikvāro priekšmetu atgriešanu – Eiropas Savienības Padomes 2008. gada 18. decembra Regula (EK) Nr. 116/2009 par kultūras priekšmetu izvešanu⁵ (turpmāk – Regula Nr. 116/2009), Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes 2014. gada 15. maija Direktīva Nr. 2014/60/ES par no dalībvalsts teritorijas nelikumīgi izvestu kultūras priekšmetu atgriešanu un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 1024/2012 (pārstrādātā redakcija)⁶ (turpmāk – Direktīva Nr. 2014/60/ES), kā arī vairāki nacionālie tiesību akti, tai skaitā likums "Par kultūras pieminekļu aizsardzību"⁷ un uz tā deleģējuma pamata izdotie Ministru kabineta noteikumi, tostarp arī 2016.