Stājoties spēkā Komerclikuma² (turpmāk – KCL) D daļai, spēkā stājās arī noteikumi par noilgumu komercdarījumos, saskaņā ar kuriem visi prasījumi, kas izriet no komercdarījumiem, noilgst trīs gadu laikā (KCL 406. p.). Tomēr it kā sākotnēji vienkāršais jautājums praksē rada atsevišķas neskaidrības. Jautājums ir gan par to, vai vienpusējos komercdarījumos, kuros komersants ir tikai viena puse, trīs gadu noilgums ir piemērojams arī nekomersantam, gan arī par to, vai komersanta tiesiskajās attiecībās, kuras radušās uz likuma pamata, ir piemērojams KCL 406. panta regulējums par trīs gadu noilguma termiņu. Raksta mērķis ir apskatīt otro jautājumu – par noilguma termiņu uz likuma pamata radītās saistību tiesībās, kuras formāli neatbilst komercdarījumam. Tieši saistībā ar pēdējo praksē ir aktuāls jautājums – vai piespiedu nomas attiecībās komersanta prasījumiem ir trīs vai Civillikumā³ (turpmāk – CL) noteiktais desmit gadu noilguma termiņš?

Prasījuma noilguma mērķis komerctiesībās

Lai atbildētu uz ievadā izvirzīto jautājumu, jāsāk ar noilguma institūta mērķa izzināšanu. Noilguma institūta jēga un mērķis saskatāms gan no publisko, gan privāto interešu aspekta. Publiskās intereses izpaužas tajā, ka noilguma institūts neļauj kreditoram savu prasījumu īstenot neierobežoti ilgā laika posmā.⁴ Šāds ierobežojums noteikts, vadoties no apsvērumiem, ka, jo ilgāt paiet laiks kopš prasījuma rašanās brīža, jo grūtāk ir parādniekam atspēkot iespējamā prasījuma nepamatotību, strīdīgumu. Iespēja prasīt novecojošu saistību izpildi, kuras tādējādi varētu tikt balstītas uz nepilnīgiem juridiskiem faktiem, satur bīstamību pareizam tiesisko attiecību noregulējumam un tātad arī drošai un noteiktai civiltiesiskai apgrozībai.⁵ Tādējādi noilguma termiņš ir noteikts, tai skaitā tiesiskās drošības un noteiktības interesēs,⁶ kas rezultējas stabilākā civiltiesiskā apgrozībā. Savukārt no privāto tiesību interešu skatpunkta noilguma institūts aizsargā parādnieku, tas ir noteikts parādnieka interesēs,⁷ kuram nav jābūt neierobežoti ilgā laika posmā saistītam ar prasījumu, kuru kreditors nav uzsācis īstenot. Noilguma regulējums no privāto interešu viedokļa tādējādi skar arī kreditoru, kurš zina, ka, lai saņemtu no parādnieka naudu, lietu, darbību vai atturēšanos no darbības, kurai ir mantiska vērtība (CL 1401. p.), ir aktīvi jādarbojas, jo pasivitāte noved pie prasījumu tiesību zaudēšanas. Līdz ar to noilguma regulējuma tiesībpolitiskais mērķis ir nodrošināt tiesisko attiecību stabilitāti un noteiktību noteiktā laika posmā (tiesisko attiecību mieru),⁸ novērst nenoteiktību mantiskajās attiecībās.⁹ Noilgums sabalansē kreditora intereses gūt apmierinājumu no parādnieka (saistību saistošā spēka princips) un parādnieka paļaušanos uz kreditora pasivitāti noteiktu laiku kā atteikšanos no savām prasījuma tiesībām (saistību terminētā spēka princips).