Kā tas sensāciju laikmetam pienākas, Katalonijas temats kopš neatkarības referenduma pagājušā gada rudenī jau krietnu laiku bija nozudis no globālās informācijas telpas skatuves, kur to bija aizēnojuši citi, "karstāki" temati. Un tad pēkšņi pagājušajā nedēļā Katalonija atkal bija ziņu virsrakstos: Vācijas tiesu iestādes, īstenojot Spānijas tiesas atkārtoti izdoto Eiropas vienoto aresta orderi, aizturēja kataloņu separātistu līderi Karlesu Pučdemonu (Carles Puigdemont). Pret viņu un vairākiem citiem Katalonijas politiķiem jau vairākus mēnešus Spānijā ir izvirzītas apsūdzības par dumpi, kas notiesājoša sprieduma gadījumā beigtos ar ļoti ilgiem cietumsodiem.

Lai izvairītos no apcietinājuma, Pučdemons līdz šim uzturējās ārpus Spānijas – galvenokārt Beļģijā. Vācijas tiesas atšķirībā no citām ES dalībvalstīm tomēr sāka īstenot Spānijas izdotā vienotā aresta ordera izpildi.

Eiropas vienotā aresta ordera mehānisms tika izveidots 2000. gadu sākumā – pēc vairākkārtējiem terora aktiem ASV un Eiropā, lai veicinātu smagos noziegumos aizdomās turamu personu efektīvu izdošanu ES ietvaros un tādējādi apkarotu sabiedrībai sevišķi bīstamus noziegumus. Līdz šim plašāka kritika Eiropas vienotajam aresta orderim tika veltīta sakarā ar to, ka dalībvalstis šo līdzekli sāka izmantot sīku noziedznieku tvarstīšanai vienotajā ES telpā un tādējādi pārmērīgi apgrūtināja cita citas institūcijas. Tomēr Pučdemona gadījums ir pavisam atšķirīgs, jo šeit spilgti izpaužas vienotā aresta ordera eventuālā politizācija, tādējādi parādot jaunu šī savulaik labi iecerētā mehānisma problemātisku aspektu, kas 2000. gadu sākumā diezin vai vispār bija prognozējams.

Katalāņu politiķis savos centienos izvairīties no izdošanas Spānijai kā galveno argumentu min politisko vajāšanu, ko pret viņu un domubiedriem veicot centrālā valdība. Tomēr Pučdemona advokātiem tas varētu nebūt viegls uzdevums – pierādīt Vācijas tiesām, ka politiķa izdošanu varētu neveikt, balstoties uz aizdomām par Spānijas nedemokrātismu vai likuma varas neesamību šajā valstī (un, ja tas izdotos, tad loģiski vajadzētu sekot ES reakcijai līdzīgi kā Polijas gadījumā, kur radušās bažas par likuma varas demontāžu). Un dabisks it kā ir arī jautājums – kāda jēga no Eiropas aresta ordera, ja šāda institūcija ir izveidota, taču netiek konsekventi īstenota?

Vienlaikus jāatceras, ka gan ES centrālās institūcijas, gan dalībvalstis līdz šim ir centušās principiāli neiesaistīties Spānijas un Katalonijas domstarpībās, saucot tās par valsts iekšējo lietu. Savukārt Eiropas vienotā aresta ordera izpildīšana pati par sevi neizbēgami kļūtu par šādu iesaistīšanos. Katalāņu politiķi jau sen ir pūlējušies panākt Eiropas valstu un ES institūciju kā starpnieku iesaisti savu politisko centienu īstenošanā. Bieži par argumentu tiek piesaukts ES politiķu kādreizējais atbalsts Baltijas valstu neatkarības centienos (lai gan nedz politisks, nedz tiesisks salīdzinājums starp totalitāro PSRS un demokrātisko Spāniju nav iedomājams), eiropiešu starpniecība Kipras grieķu – turku konfliktā (arī acīmredzami nesalīdzināma situācija) u.tml.

Iespējams, tieši Eiropas vienotā aresta ordera institūts, kaut arī dibināts pilnīgi citiem mērķiem, palīdzēs kataloņiem sasniegt savu mērķi – ievilkt ES valstis Spānijas un tās separātiskā reģiona attiecību risināšanā. Faktiski laikam jau tas ir noticis. Tiesiskam mehānismam ir gadījušās ārkārtīgi politiskas blakusparādības.