1. Vērtības kā valsts pamats

1. Katra cilvēka apzināta un mērķtiecīga rīcība ir balstīta uz vērtībām. Tas nozīmē, ka cilvēka rīcības mērķis ietver nolūku īstenot kādu vērtību. Tā kā cilvēki ir internalizējuši daudzas, bieži pretrunīgas vērtības, lēmums par rīcību vienlaicīgi ir arī lēmums par vērtību izkārtojumu, kurā tiek dota priekšroka vienai no vērtībām vai kādam vērtību kopumam.

Parasti cilvēki savas rīcības vērtību aspektu neapzinās. Ikdienas dzīvē tas lielākoties arī nav nepieciešams. Tomēr tas var kļūt apzināts, un dažos gadījumos tas arī būtu jāpadara apzināts (piemērām, gadījumos, kuros vērtības atspoguļo saikni ar neracionāliem aizspriedumiem).

2. Līdzīgi tas ir arī ar visām cilvēku apvienībām, piemēram, ģimeni, biedrību, savienību, organizāciju utt. Arī tām ir savi mērķi un līdz ar to savas vērtības, kas slēpjas aiz šiem mērķiem.

Formālas apvienības, kā, piemēram, biedrības, partijas, organizācijas, parasti izvirza sev mērķus un līdz ar to arī vērtības publiski, piemēram, nospraužot mērķus statūtos. Dažkārt arī vērtības tajā tiek skaidri norādītas.

Tas pats attiecas uz valstīm kā spēcīgākajām cilvēku apvienībām. Arī valstīm ir savas vērtības un mērķi. Citādi valsts jēgpilna rīcība nebūtu iedomājama.

3. Precīzi definēt vērtības kā cilvēku rīcības un domāšanas pamatkategoriju nav vienkārši. Daudzas definīcijas līdzinās tautoloģijai. Zinātniskajā literatūrā pastāv vismaz 180 definīcijas.¹ Taču, tāpat kā fizika mums nevar sniegt precīzu pamatkategoriju "masa" un "laiks" definīciju, praksē mēs tik un tā spējam tās pielietot, mums nav nepieciešama arī precīza, vispāratzīta vērtību definīcija, lai tās pielietotu ne tikai ikdienas dzīvē, bet arī tiesībās un politikā.

4. Kā aptuvenus piemērus, kuriem vajadzētu būt pietiekamiem mūsu mērķiem, varam sniegt divus vērtību definēšanas mēģinājumus.

Klasiskā socioloģiskā Klaida Klukhona (Clyde Kluckhohn) sniegtā definīcija ir šāda: "Vērtība ir priekšstats par kaut ko vēlamu, kas ir raksturīgs indivīdam vai grupai un kas ietekmē to rīcības, rīcības līdzekļu un rīcības mērķu izvēli."² Ar to tiek izvirzīti trīs vērtību elementi: pirmkārt, kaut kas vēlams, kas noteikti ietver zināma pastāvīguma dimensiju atšķirībā no vienkāršas vēlmes, otrkārt, zīmīgu, identitāti piešķirošu lomu indivīdam vai grupai un, treškārt, ietekmi uz indivīda vai grupas rīcību.

Tiesību kontekstā vērtības precīzāk, bet ne tik dziļi var tikt raksturotas kā intereses, kuras tiesiskajā iekārtā ir atzītas par iepriekš noteiktām vai obligātām.³

5. Vērtību rašanās ir ar kultūru saistīta vēsturiska norise. To saturiskā izcelsme ir apstrīdēta.⁴ Eiropas kultūras telpā katrā ziņā ir skaidri saskatāms kristietības, kā arī apgaismības un humānisma rokraksts.⁵ Kā vēsturiski fenomeni tās laika gaitā ir pakļautas pārmaiņām.

6. Valsts vērtības analītiski var tikt aptvertas ar tiesību zinātni, politikas zinātni, ar vispārīgo valstsmācību. Tajās tiek aplūkota vērtību ārējā izpausme tiesību sistēmā, t.i., to objektīvi novērojamā iedarbība uz sociālo pasauli. Ar to ir pietiekami, lai ar vērtībām varētu operēt kā tiesībās, tā arī politikā. Turklāt filozofija (bet tāpat kā psiholoģija, it īpaši sociālpsiholoģija) ir vislabāk piemērotā zinātnes nozare, lai vērtības aplūkotu arī no iekšskata.

7. Izejas punkts tiesiskajiem apsvērumiem par vērtībām un ar tām saistītiem valsts mērķiem ir to tieša nosaukšana konstitūcijā.⁶ Lielākoties tās tiek uzskaitītas preambulā un/vai galvenajos konstitūcijas pantos.

8. Salīdzinoši var tikt secināts, ka, jo jaunāka ir konstitūcija, jo precīzāk un izsmeļošāk tur ir formulētas valsts vērtību un mērķu norādes. No vienas puses, tas ir saistīts ar to, ka augošā pilsoņu līdzdalība valsts lēmumu pieņemšanā liek valstij pastiprināti attaisnot savu pastāvēšanu pilsoņu priekšā. Tādēļ nepieciešams precīzāk un skaidrāk atklāt valsts vērtības un mērķus. No otras puses, vērtības, uz kurām ir balstīta valsts, pilsoņiem tiek "piedāvātas" zināšanai, t.i., internalizēšanai, lai veicinātu pilsoņu konsensu vērtību jautājumos (mainstreaming). Tas savukārt veicina valsts stabilitāti.

9. Tādēļ minēto iemeslu dēļ šī uzskaitīšana dažkārt tiek nostiprināta arī vecākās konstitūcijās. Tā, piemēram, 2002. gadā Vācijas Pamatlikumā pēc izsmeļošām sabiedrības debatēm tiek ietverts valsts mērķis aizsargāt dabiskos dzīves pamatus, kurš Pamatlikuma sākotnējā, 1949. gada redakcijā nepastāvēja.

Skaidri un izsmeļoši valsts mērķi un pamatvērtības ir aplūkotas 2014. gadā pieņemtajā jaunajā 1922. gada Latvijas Satversmes preambulā.

Interesants un inovatīvs mērķu un vērtību regulējums atrodams Šveices jaunās, 1999. gada konstitūcijas preambulā.

Vērtību nosaukšana konstitūcijas tekstā – neraugoties uz to sarežģīto iekšējo struktūru – palīdz tās īstenot tiesiskajā un politiskajā vidē un tādējādi padarīt tās valstī un sabiedrībā iedarbīgākas.

10. Tomēr konstitūcijā minēto vērtību analīze nav vienīgā tiesību zinātnes pieeja tām. Vērtības, uz kurām valsts patiešām ir balstīta, vislabāk var konstatēt, pamatojoties uz analītiski dogmatisku visas konstitūcijas struktūras (gan rakstītā teksta, gan nerakstīto vispārējo tiesību principu, gan konstitūcijas sistēmas) kopskata analīzi.

Tā, piemēram, tiesiskumam, kas mūsdienās ir modernas demokrātiskas konstitucionālas valsts pamatvērtība, nemaz nav jābūt skaidri minētam konstitūcijā; tiesību zinātne un judikatūra šo vērtību var rekonstruēt, ņemot vērā konstitūcijas kopējo struktūru, un iedibināt to kā svarīgu mērauklu valsts rīcībai.⁷

11. Papildus normatīvajai tiesību zinātnei būtiska loma, nosakot valsts vērtības, ir novērojošai un analizējošai politikas zinātnei. Tā ir īpaši svarīga tajās valstīs, kurās rakstveida konstitūcijai ir fragmentārs un parasti vienīgi organizatorisks raksturs, piemēram, Skandināvijas valstīs – tur daudzas vērtības, uz kurām valsts faktiski ir balstīta, nav atrodamas vis konstitūcijas tekstā, bet gan tiesiskajās un politiskajās tradīcijās.

12. Ar valsts vērtību sistēmas izpēti – tostarp ar to, kuras vērtības valsts sociālajā realitātē neatkarīgi no konstitūcijas formulējuma ir priekšplānā – nodarbojas vispārējā valstsmācība, veicot ne vien konstitūcijas normatīvo, bet arī faktiskās politikas un tiesību piemērošanas analīzi.

13. No metodoloģiskā viedokļa būtiska ir nošķiršana starp formālo konstitūciju ar tās normatīvo formulējumu no vienas puses un materiālo konstitūcijas realitāti no otras puses. Starp tiem vienmēr pastāv spriedze. Demokrātiskā konstitucionālā valstī šī spriedze tomēr nedrīkst kļūt pārāk liela. Pretējā gadījumā konstitūcija tiek degradēta par viltus konstitūciju, kāda tā pastāv lielākajā daļā nedemokrātisko valstu.

Tas nozīmē, ka konstitūcijā expressis verbis vai netieši no konstitūcijas struktūras iegūtās normatīvās vērtības kā vadlīnijas ir jātransponē politiskajā un tiesiskajā praksē.