29. Maijs 2018 /NR. 22 (1028)
Skaidrojumi. Viedokļi
Valsts uzņēmums kā ārvalstu investors starptautiskā investīciju strīdā
4
Mg. iur.
Agneta Rumpa
zvērinātu advokātu biroja "Sorainen" juriste 

Valstu uzņēmumi, atrodoties uz publisko un privāto tiesību robežšķirtnes, kopš to pastāvēšanas sākuma ir sagādājuši vielu pārdomām. Ciktāl valsts drīkst nodarboties ar uzņēmējdarbību? Kur beidzas valsts kā uzņēmēja komerciālās intereses, un kur sākas politika? Vai valsts uzņēmumiem vispār vajadzētu pastāvēt? Liberālo ekonomisko teoriju piekritēji uz pēdējo jautājumu atbildētu noraidoši: valstu uzņēmumi negatīvi ietekmē brīvo tirgu.1 Tomēr šodienas realitāte, piemēram, tepat Latvijā liecina, ka vismaz tuvākajā nākotnē valstij piederoši uzņēmumi, kā LMT, "Latvenergo", "Air Baltic", turpinās veidot daļu tautsaimniecības.2 Līdz ar to visdažādākajās nozarēs, tostarp jurisprudencē, būs jārod risinājumi valsts uzņēmumu pastāvēšanai.

Raksta ietvaros aplūkots viens no vairākiem valsts uzņēmumu pastāvēšanas radītajiem izaicinājumiem starptautisko investīciju tiesību nozarei. Konkrēti tiek meklēta atbilde uz jautājumu: vai valsts uzņēmums nepieciešamības gadījumā var celt pret valsti, kurā tas ieguldījis (uzņemošā valsts), prasību starptautiskā šķīrējtiesā, kā to varētu privāts uzņēmums? Praksē atbilde uz šo jautājumu ir būtiska, jo valstu uzņēmumi aizvien vairāk investē citās valstīs un arī ceļ investīciju prasības.3 Tēmas nozīmīgumu nemazina arī nesenās vēsmas starptautiskajā tirdzniecībā, citastarp atsevišķu lielvalstu solījumi izstāties no esošiem un plānotiem tirdzniecības un investīciju līgumiem.4 Kā liecina vēsturiskā pieredze un turpmāk atklātie piemēri, liela daļa investīciju strīdu dzimst tieši politiskos saspīlējumos.

 

Valsts uzņēmums – kas lācītim vēderā un vai tas ir būtiski

Iesākumā vērts noskaidrot: kas ir valsts uzņēmums? Universālas pieejas pasaulē šajā jautājumā nav, tomēr klasiski ar valsts uzņēmumu saprot valstij vismaz daļēji piederošu komerciālu uzņēmumu.5 Nav noteikts, cik procentuāli lielām jābūt valsts īpašuma tiesībām uzņēmumā. OECD, piemēram, ierosina lietot 10 % kapitāla daļu slieksni kā atskaites punktu.6 Valsts uzņēmumu vidū ietver arī veidojumus, kas nav vis klasiski korporatīvi uzņēmumi, bet gan ieguldījumu fondi, kā arī ne vien valstij piederošus, bet arī citā veidā tās kontrolētus uzņēmumus.7

Investīciju tiesības valsts uzņēmuma jēdzienā vairāk skaidrības nevieš. Piemēram, Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības līgums (North American Free Trade Agreement jeb NAFTA), kas satur arī investīciju tiesību elementus, definē valsts uzņēmumu kā veidojumu, kas pieder vai kuru caur īpašumtiesībām kontrolē valsts.8 Taču vai valsts uzņēmumi ir tikai valstij tieši piederošie, vai arī tādi, kuros valsts ir patiesais labuma guvējs, bet tiešais akcionārs ir juridiska persona īpašumtiesību ķēdē starp uzņēmumu un valsti? Spriežot pēc starptautiskajās publiskajās tiesībās piemērotā principa, ka prasību pret starptautiskās tiesības pārkāpušo valsti var celt tikai pats uzņēmums, bet ne tā īpašnieki, varētu domāt, ka valsts uzņēmumi būtu tikai valstij tieši piederošie.9 Tomēr šim principam praksē pastāv izņēmumi, kas liek šādu tēzi apšaubīt. Piemēram, KMG International (Nīderlandes uzņēmums) pēc zaudētā investīciju strīda pret Rumāniju saskaņā ar Nīderlandes un Rumānijas investīciju līgumu sola celt investīciju prasību, ievērojot Enerģētikas hartas nolīgumu, ņemot vērā, ka KMG grupa pieder Kazahstānas valstij piederošam uzņēmumam (gan Kazahstāna, gan Rumānija ir nolīguma dalībvalstis).10 Ja šķīrējtiesa lietu skatīs, Enerģētikas hartas nolīguma investora definīcija būs interpretēta visai plaši, ietverot arī valsts uzņēmumu, kas pieder valstij pastarpināti.

 

Īsi par investīciju tiesību vēsturi un mērķiem

Intuitīvi šķiet, ka starptautisko investīciju aizsardzību nevajadzētu attiecināt uz valstu uzņēmumiem. Vēsturiski investīciju tiesību režīms tika radīts, lai rastu taisnīgu regulējumu tiesiski un faktiski nevienlīdzīgās attiecībās: kad uzņēmējs – fiziska vai juridiska (bet privāta) persona – ieguldīja savus līdzekļus citā valstī, piemēram, izveidoja tajā uzņēmumu. Nereti praksē uzņemošā valsts, secinot, ka uzņēmēja radītais labums ir gana vērtīgs, to paņēma sev (ekspropriēja).11 Šādā tiesiski nelīdzsvarotā un nenoteiktā vidē starptautiskā tirdzniecība un investīcijas nevarētu attīstīties, ko valstis ar laiku saprata.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2023.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
4 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Kolēģis no 4. stāva
31. Maijs 2018 / 10:37
0
ATBILDĒT
Kas ir ar virsrakstu? hahahaaa
jurists vulgaris
29. Maijs 2018 / 16:34
0
ATBILDĒT
Jā, virsraksts žurnāla drukas versijā (gan uz vāka, gan pie paša raksta) raisīja neizpratni..
Ainārs
29. Maijs 2018 / 08:36
0
ATBILDĒT
Virsrakstu lasīju vairākas reizes līdz sapratu, kas tur varētu būt tikt domāts :D
RĀDĪT VĒL KOMENTĀRUS / 1
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties