Oskars Ozoliņš,
būvkompānijas "Merks" valdes priekšsēdētājs

1. Būvniecības likumā un Ugunsdrošības noteikumos joprojām ir vairākas neskaidrības, taču, mūsuprāt, problēmas biežāk rada nevis jaunais likums un noteikumi, bet gan to dažādā interpretācija atbildīgajās institūcijās. Vēl jo vairāk to sarežģī attieksme, ar kādu nereti saskaramies – viena iestāde prasa citas saskaņojumu visdažādākajā secībā, pat ja šādi saskaņojumi nav noteikti likumā. Mums ir bijis būvprojekts, kuru liek saskaņot ar iestādi, kas pati atzīst, ka projektam neizvirza nekādus tehniskos noteikumus – vienalga projekts ir jāiesniedz un 10 dienas jāgaida šīs iestādes atbilde! Katrs šāds nepamatots saskaņojuma pieprasījums investoriem un būvniekiem paildzina projekta realizāciju un arī sadārdzina to.

Pēdējo gadu laikā ir radusies sajūta, ka dažādi "riņķa danči" tiek veikti, lai mazinātu katras iesaistītās iestādes atbildību. Atbildīgās institūcijas kopš Zolitūdes traģēdijas visam pieiet ļoti formāli, jautājumi un to risinājumi netiek skatīti pēc būtības. Jūtam, ka atbildīgie speciālisti nesniedz profesionālu izvērtējumu par projektiem, bet tikai pārbauda formālo prasību izpildi. Netiek pieņemti padziļināti skaidrojumi vai alternatīvi risinājumi. Līdz ar to – šobrīd noteikti nevaram teikt, ka jaunie likumdošanas akti būtu palīdzējuši uzlabot būvnieku sadarbību ar atbildīgajām iestādēm.

Vēl viens sāpīgs jautājums ir projektu dokumentācijas apjoms, kas jāiesniedz būvvaldei. Ja kādreiz tā bija projekta galvenā dokumentācija (teritorija, ģenerālplāns, arhitektūras un būvkonstrukciju risinājumi), tad šobrīd tie ir arī visi iekšējie tīkli, līdz pat interneta kabeļiem. Tas ir milzīgs drukātas informācijas apjoms, iesniedzams trīs vai četros eksemplāros (atkarībā no tā, vai uzrauga arī Birojs), reizēm uz būvvaldi vedam vairākas kaste ar dokumentiem, un mums ir pamatotas šaubas, vai tas tik tiešām padara būvniecības procesu efektīvāku un drošāku.