Joprojām uzskatu, ka spēja īsi un kodolīgi izteikties ir mērķis, kurp būtu jātiecas gan advokātam, kas vēlas praktizēt tiesās, gan jebkuram juristam, kurš vēlas tapt saprasts.

Pie šādas atziņas esmu nonācis gadu desmitu laikā. Taču sākums bija postpadomju Augstākajā tiesā, kad procesa dalībnieki uz lietas skatīšanu tika saaicināti desmitos no rīta. Tad uz tiesas zāles durvīm parādījās saraksts ar secību, kādā lietas tiks izskatītas. Ieeja tiesas zālē notika bez uzaicinājuma, un pastāvēja iespēja arī savu procesu nokavēt, jo dažkārt secība tika pamainīta. Vidējais strīda izskatīšanas ilgums 15–20 minūtes, kuru trauksmainākā daļa, vismaz man, bija senatora Namatēva nīgrs aicinājums izteikties trīs minūtēs par visiem lietas apstākļiemÉ Tad notika tiesas lemšana turpat aiz apspriežu telpas durvīm un sprieduma pasludināšana.