Maksāšana līdzekļu jēdziens

Maksāšanas līdzekļu definīcija kopš 2001. gada 1. jūlija atrodama Kredītiestāžu likumā¹ (turpmāk – KIL). Atbilstoši KIL 1. panta 38. punktam maksāšanas līdzeklis atsevišķi vai kopā ar citu maksāšanas līdzekli vai maksājuma instrumentu ļauj tā lietotājiem saņemt skaidru naudu vai citas lietas, saņemt vai veikt maksājumus, dot rīkojumu naudas līdzekļu pārvedumam vai apstiprināt naudas līdzekļu pārvedumu, kuru kā maksāšanas līdzekli pieņem arī tās personas, kas nav laidušas apgrozībā šo maksāšanas līdzekli. Par maksāšanas līdzekļiem uzskata skaidru naudu, čekus, maksājumu kartes (kredītkarte, debetkarte un citas tamlīdzīgas kartes), bankomātu kartes, maksājuma dokumentus, elektronisko naudu, attālinātu elektronisko kredītiestāžu operāciju (globālajā datortīklā vai izmantojot datoru vai tālruni) programmatūru un citus tamlīdzīgus līdzekļus.

No KIL maksāšanas līdzekļa definīcijas izriet, ka maksāšanas līdzeklis ir tāds līdzeklis, kuru par tādu atzīst ne tikai iestāde, kas to emitējusi, bet arī trešās personas.

Jāpiebilst, ka no KL 193. panta konteksta izslēdzama skaidra nauda, kas nav atzīstama par konkrētā panta nolaupīšanas un viltošanas priekšmetu, jo atbildība par šādām noziedzīgām darbībām paredzēta citos KL pantos.² Tātad KL 193. panta kontekstā inkriminējamas darbības attiecībā tikai uz tādiem naudas veidiem kā bezskaidra nauda un elektroniska nauda, kā arī uz naudas darījumiem, veicot attālinātu kredītiestāžu operāciju jeb darījumus ar internetbanku.

Ar jēdzienu "attālināta elektroniskā kredītiestāžu operācija" jeb internetbanka ir saprotams datorizēts pakalpojums, kas ļauj bankas klientiem attālināti tiešsaistē vai izmantojot elektroniskos komunikācijas līdzekļus, mobilos telefonus, datorus u.c. maksājuma instrumentus saņemt bankas maksājumu pakalpojumu.³

Analizējot tiesu praksi saistībā ar KL 193. pantu, nereti novēroti vairāki kvalifikācijas problēmjautājumi, proti, līdzīgos apstākļos tiesas atšķirīgi vērtē nodarījumus, kas attiecas uz kredīta izkrāpšanu, izmantojot svešu maksāšanas līdzekli – internetbankas palīdzību, tādējādi analizējamā panta vietā piemērojot KL 177., 177.¹ vai 193.¹ pantu. Situācijas, kurās uz vienu faktisko sastāvu var attiecināt vairākas tiesību normas, nav retums, tāpēc bieži vien nepieciešams noskaidrot, vai nepastāv tiesību normu konkurence.

Lai sekmīgāk izprastu KL 193. panta kvalifikācijas jautājuma problemātiku, turpmāk rakstā tiks veikta neliela KL 177., 177.¹ un 193.¹ panta analīze un to iespējamā konkurence.

Krāpšanas un krāpšanas automatizētā datu apstrādes sistēmā norobežošana no KL 193. panta

Saskaņā ar KL par krāpšanu tiek atzīta svešas mantas vai tiesības uz šādu mantu iegūšana, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu (KL 177. panta pirmā daļa). Krimināltiesību literatūrā un tiesu praksē ir atzīts, ka krāpšana ir viena no mantas nolaupīšanas izpausmes veidiem, tādējādi arī ietilpst KL 193. panta sastāvā. Līdzīgi citām mantas nolaupīšanām pēc to vērtības var diferencēt neliela apmēra krāpšanu (KL 180. pants), krāpšanu vidējā apmērā un krāpšanu lielā apmērā (KL 177. panta trešā daļa). Savukārt pēc izdarīšanas veida likumdevējs nodala krāpšanu ar viltu un krāpšanu, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos.⁴ Raksturīgākā ir krāpšana ar viltu, kas praksē bieži izpaužas tā sauktajos ātro kredītu izkrāpšanas gadījumos, piemēram, persona, apzināti maldinot nebanku kredītu iestāžu aizdevēju, sniedz nepatiesas ziņas par kredīta ņēmēja identitāti. Šādas spekulācijas mērķis ir materiāls labums – nauda, ko kredītiestādes piešķir konkrētai personai, kas noformējusi ātrā kredīta pieteikumu.

Kredīta krāpšanas gadījumu, izmantojot internetbankas starpniecību, praksē nereti mēdz raksturot arī kā datorkrāpšanu. 2001. gadā tika pieņemta Kibernoziegumu konvencija,⁵ kas noteica reglamentāciju arī par noziedzīgiem nodarījumiem datorkrāpšanas jomā. Tādējādi starptautiskā mērogā datorkrāpšana tiek kvalificēta kā ar datoriem saistīts noziegums (computer related crimes).⁶ Tā kā Latvija ir pievienojusies Kibernoziegumu konvencijai, tika pieņemti atbilstoši KL grozījumi un no 2005.